Ja kāds pirms desmit gadiem Leldei būtu teicis, ka viņa dzīvos Āfrikā, dalīs māju ar divpadsmit radiniekiem, mazgās veļu pēc grafika un viesiem kāzu ziedu vietā dāvinās plastmasas spaiņus ar savu seju, viņa, iespējams, būtu iesmējusies.
Taču dzīve izrādījās viena no tām lietām, kas neuzdod jautājumus.
Lelde dzimusi Tukumā. Mācījās tehniskajā universitātē, bija klusa, kārtīga meitene — vienmēr ar piezīmju blociņu, vienmēr laikā. Raksturā — mierīga, bet stūrgalvīga. Kamēr citi skrēja pa klubiem, viņa gāja uz lekcijām. Kamēr kāds meklēja randiņus, viņa palīdzēja vectēvam mājās un rakstīja kursa darbus kursabiedriem.
Un pēkšņi — tikšanās. Garš, saulains puisis ar baltu smaidu, vienmēr ar mūziku telefonā. Džeikobs Jīsa. Nigērijas students. Universitātē viņu visi zināja: dejotājs, zumba pasniedzējs, konkursu dalībnieks, modelis maziem veikaliņiem. Viņu pat sauca par “Misteru”. Bet viņa — klusums stūrītī.
Sākumā viņš vienkārši prasīja piezīmes. Tad palika ilgāk sarunās. Tad sāka meklēt viņas skatienu. Pēc pāris mēnešiem jau zināja, kur viņa dzer kafiju. Pēc gada — turēja aiz rokas. Un tad teica: “Vai tu precēsies ar mani?” Izrādījās, ka viņš ir princis. Tikai ne ar kroni, bet ar radiniekiem līdz desmitajai paaudzei.
Kad Lelde uzzināja, ka Džeikobs ir princis, viņa gandrīz izlēja tēju. Prātā aizdomājās: vai būs kronis? Izrādījās citādi. Nigērijā katrai tautai ir savi vadītāji, savas dinastijas. Prinču ir daudz, bet vara viņiem nav. Tas drīzāk ir cieņas izrādījums dzimtai. Bet tas joprojām skan iespaidīgi.
Sākumā kāzas Tukumā. Viss kā pienākas — kleita, tosti, salāti, vecmāmiņu asaras. Pēc tam — Minē, līgavaiņa dzimtajā pilsētā. Tur pulcējās aptuveni divi tūkstoši cilvēku. Neviens neatnesa dāvanas. Bet jaunlaulātie viesiem dāvināja spaiņus, bļodas, pat plastmasas krūzes — katrā uzlīme: “Lelde un Džeikobs. Kāzu diena”.
Ikri, ko sūtīja Leldes tēvs, izraisīja kultūras mulsumu. Līgavaiņa māte smaržoja, klusēja, tad pievienoja ikrus rīsiem, iemeta garšvielu kubiņu — un apmierināta sacīja: “Tagad tas vairāk izskatās pēc ēdiena.” Pēc kāzām Lelde pārcēlās pie vīra. Māja — piecistabu. Bet tur dzīvo nevis divi, bet divpadsmit cilvēki: māte, tēvs, māsas, onkuļi, tantes, bērni. Vienā virtuvē reizē četras katli. Viens gludeklis — rindā. Veļas mašīna gandrīz kā personīgais zirgs: lai to ieslēgtu, jāgaida elektrība.
Elektrība nav visu laiku. Tā seko grafikam. Šorīt ir, rīt — tikai vakaros. Ūdens ir, bet reti. Internets dārgs un lēns kā gliemezis smiltīs. Kondicionieris strādā ne vienmēr, ledusskapis biežāk izslēdzas nekā ieslēdzas. Lelde ceļas piecos no rīta, lai visu paspētu, kamēr pilsēta vēl guļ un nav sācies vietējais “bezsprieguma” laiks.
Princese bez troņa, bet ar diviem bērniem un trim darbiem
Gaidīt, ka princis viņu nesīs uz rokām, Lelde neplānoja. Uzreiz sāka strādāt — sākumā par modeli. Tad — par redaktori tiešsaistes žurnālā. Vēlāk — par kāzu organizatori. Izveidoja apģērbu zīmolu no vietējām auduma šķirnēm. Tagad viņai ir veikals, darbnīca un blogs, kur dalās ar visu: no ģimenes ikdienas līdz Āfrikas receptēm.
Blogam ir gandrīz 400 tūkstoši sekotāju. Cilvēki jautā: kā dzīvot, ja apkārt karstums, ģimene ar 12 cilvēkiem un pastāvīgi elektrības pārtraukumi? Lelde vienkārši smaida: “Kad viss pēc grafika, dzīvot ir vieglāk.”
Divi bērni — Džago un Zara — dzimuši Latvijā. Tā drošāk: šeit ir labāk, mamma blakus. Tagad bērni runā trīs valodās. Mājās skraida basām kājām, ēd mannā putru un kazas gaļas plovu. Vecākais zina, ka viņam ir “latviešu mamma un nigēriešu tētis, un abi mīl viņu vienlīdz stipri.”
Intrigas un māsīcu padomi — vai kā nepazaudēt prātu svešā kultūrā
Cilvēki apkārt labprāt čukst. Viens saka, ka Džeikobam pilsētā ir mīļākā. Kāds māca Leldei “pārbaudīt vīru”. Cits pat norāda uz flirtu. Lelde reaģē vienkārši: “Es esmu pārāk aizņemta, lai ķertos klāt baumām. Man ir māja bez gaismas un divi mantinieki.” Visas mājas lietas ir uz viņas pleciem. Džeikobs bieži darbā. Radinieki savās rūpēs. Lelde — kā lielas ģimenes orķestra diriģents, kur ikviens spēlē savu partiju. Tikai notis raksta viņa.
Lasi vēl: Tagad es varu pagatavot slinkos kāpostu tīteņus vēl vienkāršāk – pastāstīšu recepti
Sniega atvaļinājums un pīrāgi
Katru gadu viņi lido uz Latviju. Reizēm sagaida ar salu, eglīti un pīrāgiem. Bērni priecājas par sniegu, vecmāmiņa lej tēju ar ievārījumu, vectēvs ved ragavās. Lelde saka: “Reizēm vajag atgriezties ziemā, lai atkal gribētos sauli.” Viņa kļuvusi par princesi. Tikai bez ballēm, plīvuriem un fanfarām. Ar bļodu vienā rokā, bērnu otrā — un garīgu izturību, kas pietiktu visai seriāla sezonai.
