Mammai bija nepieciešami klīniskie izmeklējumi Rīgā, un mēs nolēmām uz nedēļu palikt pie mana brāļa Liepājā — tikai uz to laiku, kamēr viss tiks nokārtots. Taču, tiklīdz pārkāpām viņa dzīvokļa slieksni, viņa sieva ar jokainu sejas izteiksmi paziņoja…:
— Jūs, protams, saprotat, ka uzturēšanās nav bez maksas un par pārtiku būs jāparūpējas pašām? — viņa balss bija neitrāla, taču skaidra.
Manī kaut kas pamainījās. Bija uzkrājies pārāk daudz noguruma un neskaidrības. Tajā brīdī es vienkārši pateicu visu, ko domāju — mierīgi, bet stingri. Un, atskatoties, es par to nejūtos vainīga.⬇️
Es un mans brālis uzaugām nelielā ciematā Kurzemē.
Brālis jau kopš bērnības sapņoja izrauties no šīs vietas, kuru pats mēdza saukt par “galu”. Kamēr es novērtēju lauku mieru, viņš vienmēr ilgojās pēc plašākām iespējām, pilsētas rosības un augstām ēkām.
Tiklīdz viņš pabeidza skolu, viņš devās uz Liepāju — iestājās universitātē, atrada labi apmaksātu darbu un vēlāk apprecējās. Viņu ģimene dzīvoja nodrošināti: mājīgs dzīvoklis, divas automašīnas, ceļojumi.
Viņi audzināja divus brīnišķīgus bērnus, taču atpakaļ uz manu dzimto Rīgu brālis atgriezties nesteidzās. Gadi gāja, un tikai tad, kad bērni bija paaugušies, viņš ar sievu sāka retu reizi mūs apciemot vasarās.
Brāļa bērniem uzreiz iepatikās dzīve laukos Kurzemē — viņi skrēja basām kājām pa zāli, spēlējās ar vietējiem bērniem un skraidīja gar Ventas upes krastu, kas tek cauri šim reģionam. Bet pats brālis šķita sen aizmirsis, ka arī viņš reiz bija pilsētas puika.
Kopā ar sievu viņš ar vieglu ironiju vēroja mūsu lauku ikdienu — ka vasarās mazgājamies pagalmā, audzējam dārzeņus, kopjam lopus.
— Kā jūs vēl tā varat dzīvot? — viņš mēdza teikt, pasmaidot un kratot galvu. — Liepājā taču viss ir citādi…
Tomēr viņu ģimene ar apetīti ēda mūsu svaigos dārzeņus un mājās audzēto gaļu, bet atpakaļceļā vienmēr pilnām rokām veda laukos produktus, ko mēs bijām iegādājušās Rīgas tirgū.
Pēc tam notika tā, ka mammai radās vajadzība veikt izmeklējumus pilsētā, un mēs nolēmām uz nedēļu palikt pie brāļa — tikai uz to laiku, kamēr veiks analīzes. Taču tiklīdz pārkāpām viņa mājas slieksni, viņa sieva ar ledainu seju paziņoja:
— Jūs taču saprotat, ka par uzturēšanos ir jāmaksā un pārtiku jums būs jāiegādājas pašām?
Es sajutu, ka iekšā kaut kas pilnīgi apstājās. Ne dusmas, bet drīzāk dziļš tukšums. Mēs ātri sapakojām mantas un devāmies uz vienkāršāko viesnīcu, lai neradītu papildu rūpes “radiniekiem”.
Nesen brālis piezvanīja. Sacīja, ka viņš ar sievu pēc nedēļas plāno braukt pie mums uz Rīgu. Es pat nepaburkšķēju — tikai mierīgi atbildēju:
— Mēs vienmēr priecājamies redzēt mazbērnus. Bet jūs… nu, droši vien atradīsiet, kur apmesties.
Jo viesmīlība taču ir abpusēja lieta, vai ne?
Dzīve bieži pārbauda mūsu attiecības un pacietību. Ģimene nozīmē saprašanu un cieņu, pat ja viedokļi atšķiras.
Vai mēs vienmēr esam gatavi piedot un dot otram iespēju?
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai pieņemtu viesmīlību vai izvēlētos rīkoties pa savam?
Rakstiet savas domas!
