— Jūs taču saprotat, ka par uzturēšanos ir jāmaksā un pārtiku jums būs jāiegādājas pašiem?
Tajā brīdī sajutu, ka kaut kas manī vienkārši apklusa. Nebija ne dusmu, ne pārsteiguma — vienkārši tukšums. Mēs klusējot sapakojām mantas, pateicāmies un devāmies uz tuvāko, pieticīgo viesnīcu.
Gribējās vienkārši mieru, nevis justies nevēlamām pat tuvākajā lokā. Mēs neko neprasījām, bet arī negribējām būt nevienam par apgrūtinājumu.
Pēc kādas nedēļas piezvanīja brālis. Sacīja, ka viņš ar sievu grasās atbraukt pie mums uz Rīgu, pavadīt laiku kopā ar mazbērniem. Es atbildēju vienkārši un mierīgi:
— Mazbērnus redzēt vienmēr būs prieks. Bet jums, visticamāk, būs jāatrod sava vieta, kur palikt.
Jo viesmīlība nav vienvirziena ceļš. Tā ir abpusēja. Sapratne, līdzsvars, cieņa — tās ir lietas, kas attiecībās izsver vairāk nekā pieklājības frāzes. Dzīve reizēm pārbauda, kā mēs pieņemam un dodam robežas — gan tuviniekiem, gan sev pašiem.
Varbūt tieši šādās situācijās mēs iemācāmies, ko nozīmē pašcieņa un miers.
Un tagad — kā tu rīkotos šādā situācijā? Vai pieņemtu piedāvāto viesmīlību, vai izvēlētos citu ceļu?
Dalies ar savu skatījumu — tavu pieredzi ir vērts dzirdēt.
