Māja bija rūpīgi sakopta, gaisā virmoja mājās ceptu pīrāgu un citu ēdienu smarža, bet mana kaimiņiene šķita, ka kādu gaida. Tomēr istaba bija tukša.
Viņa sēdēja krēslā un skatījās televizoru, it kā cenšoties novērst uzmanību no kādas skumjas domas.
Kad viņa ieraudzīja mani, viņas seja iemirdzējās priekā. Viņa draudzīgi pasmaidīja un aicināja apsēsties. Uz galda, kas bija klāts viesiem, bija skaidrs, ka viņa cerēja uz lielākām svinībām. Tomēr es ātri sapratu, ka neviens no tuviniekiem nav ieradies.
Mēs ilgi runājām, un viņa stāstīja, ka šajā dienā neviens pat nezvanīja viņai. Ne bērni, ne mazbērni. Tas man lika justies ļoti skumji.
Es paliku pie viņas ilgāk, nekā plānoju, lai kaut nedaudz mazinātu viņas vientulību. Kaimiņiene piedāvāja man savus gatavotos ēdienus, bet es centos uzturēt sarunu, lai novērstu viņas domas no skumjām lietām. Tomēr, kad aizgāju, visu nakti nevarēju aizmigt.
Šī stāsts lika man aizdomāties: mēs bieži uzņemam savus tuviniekus kā pašsaprotamus, nedomājot, cik ļoti viņi ir atkarīgi no mūsu uzmanības. Apmeklējiet savus vecākus, zvaniet biežāk. Viņiem tas ir svarīgi. Galu galā reiz var būt jau par vēlu.
