Nu, un cik tu par viņu prasi? Sešus simtus? Septiņus? Anda, vai tu esi pie pilna prāta? Tā taču ir skrūvju muca, tai sarkanā cena ir trīssimt tirgus dienā! – Pāvels iespēra manas sudrabotās „Kia Rio” ritenim tā, it kā mašīna būtu vainīga visās viņa dzīves neveiksmēs.
Šī mašīna uzticīgi un patiesi viņai kalpoja piecus gadus, ne reizi nepievīla salā, vizināja viņu uz darbu, uz mammas vasarnīcu, pat nelielos ceļojumos. Uz virsbūves nebija nevienas skrambas – Anda pūta puteklīšus, laikus mainīja eļļu, un salons joprojām smaržoja pēc svaiguma un viegla vaniļas aromāta.– Pāvel, nespārdi riteņus, – mierīgi, bet stingri teica viņa, sakārtojot šalli.
Vējš stāvvietā bija caururbjošs, bet iet prom negribējās. – Es viņu izliku par septiņsimt piecdesmit. Un tā ir normāla tirgus cena. Viņai nobraukums ir tikai sešdesmit tūkstoši, viens īpašnieks, apkope pie dīlera. Man jau divi zvanīja, rīt brauc skatīties.Brālis iegrūda acis un demonstratīvi uzspļāva uz asfalta. Viņam bija divdesmit septiņi gadi, bet viņš uzvedās kā untumains pusaudzis.– Zvanījuši viņai…
Pārpircēji tev zvanījuši, muļķīte. Apmuļķos tevi kā mazu meiteni. Klausies, darām tā. Tu taču tāpat jaunu paņēmi, to savu… ķīniešu bunduļu. Kāpēc tev divas mašīnas? Atstāj „Rio” man. Es braukšu, sekošu tai līdzi. Citādi es tagad eju kā lūzers uz darba intervijām, ar kājām. Tāpēc mani nekur neņem, izskats nav reprezentatīvs. Anda nopūtās.
Šo sarunu viņa nojauta jau no tā brīža, kad noformēja kredītu jaunajam krosoveram. Viņa cerēja, ka to paies secen, ka brālis kaunēsies, bet Pāvels un kauns bija nesavienojamas lietas.– Pāvel, es nevaru atdot tev mašīnu. Es viņu pārdodu, lai segtu daļu kredīta par jauno. Man ikmēneša maksājums ir 500 eiro, plus apdrošināšana, plus benzīns. Man vajag šo pirmo iemaksu, ko es segšu ar naudu no pārdošanas. Es nevaru vienkārši tāpat uzdāvināt tev septiņsimt piecdesmit eiro.– Ak, nu sākās! – Pāvels iepletās rokas. – „Kredīts”, „nauda”, „eiro”…
Tu esi kā Skrūdžs Makdaks, goda vārds. Māsa saucas. Savs brālis bez riteņiem, bet viņa skaita kapeikas. Mamma teica, ka tu esi mainījusies, kļuvusi pavisam iedomīga ar savu priekšnieces amatu, bet es nedomāju, ka tik ļoti.– Kāds tam sakars ar iedomību? – Anda sāka vārīties. – Tā ir matemātika, Pāvel. Es strādāju divpadsmit stundas diennaktī. Es šo mašīnu nopirku par savu nopelnīto, krāju divus gadus, visā sev atteicu. Bet tu gribi to dabūt vienkārši tāpat, tāpēc ka esi „bez riteņiem”? Ej strādā, sakrāj un nopērc.
Kaut vai „Žiguli” sākumā.– Es strādāju! – uzliesmoja brālis. – Vienkārši tagad ir sarežģīts periods. Visur prasa pieredzi, bet kur to lai ņem? Bet taksēt ar īrētu – tā ir verdzība. Lūk, ja būtu sava mašīna, es tad ak! Es izvērstos. Tu taču investē manī, Anda. Es nostāšos uz kājām, pēc tam tev palīdzēšu.Anda tikai rūgti pasmaidīja. Par šīm „investīcijām” viņa dzirdēja pēdējos desmit gadus. Vispirms mamma „investēja” viņa maksas mācībās institūtā, kuru viņš pameta trešajā kursā. Pēc tam bija bārmeņu, fotogrāfu, marketplace menedžeru kursi.
Pāvels visur aizdegās, ņēma naudu aprīkojumam, apguva visu jaunu, bet pēc mēneša pameta, paziņojot, ka tas „nav viņa” vai „priekšnieks ir muļķis”.– Nē, Pāvel. Mašīna tiek pārdota. Ja gribi – pērc. Es tev pat atlaidi uztaisīšu kā radiniecei. Piecdesmit eiro nometīšu. Par septiņiem simtiem ņem. Brālis paskatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu piedāvājusi viņam pārdot kaut ko svarīgu.
– Man nav septiņu simtu, tu taču zini! Tu ņirgājies?– Tad saruna ir beigusies. Atvaino, man ir jāiet, vēl dokumenti jāsagatavo. Anda iesēdās mašīnā, iedarbināja dzinēju un izbrauca no stāvvietas, atstājot brāli stāvam ar aizvainotu seju tukša laukuma vidū. Atpakaļskata spogulī viņa redzēja, kā viņš izņem telefonu un kādam nikni zvana. Nebija jāmin, kam tieši. Zvans no mammas, Maijas kundzes, atskanēja tieši pēc divdesmit minūtēm, kad Anda jau iegāja savā dzīvoklī.
– Anda, vai tu brāli novedi? – Mātes balss trīcēja no taisnīguma. Anda nogurusi atspiedās pret sienu priekšnamā, pat nejusdama kurpes.– Mammu, Pāvelam ir divdesmit septiņi gadi. Ja viņu noved atteikums uzdāvināt mašīnu gandrīz 700 vērtībā, tad tie ir jautājumi citam, nevis man.– Neesi dzeloša! – uzkliedza māte. – Viņš atnāca viss pelēks, rokas trīc. Saka, tu viņu pazemoji, piedāvāji nopirkt no savas māsas mašīnu. Kā no svešas! Anda, pie mums ģimenē tā nav pieņemts. Mēs taču esam vieni cits citam.
Tēvs, lai viņam vieglas smiltis, vienmēr teica: palīdziet cits citam.– Mammu, es palīdzu. Es dodu jums naudu zālēm katru mēnesi. Es apmaksāju komunālos maksājumus par tavu dzīvokli, kurā starp citu dzīvo arī Pāvels. Es pērku pārtiku. Bet atdot mašīnu – tas ir par daudz. Man ir hipotēka un autokredīts. Man ir jādzēš parādi.– Ak, kādi tur tev parādi! – Maijas kundze atmeta ar roku. – Tu esi nodaļas priekšniece, saņem milzīgus tūkstošus. Kas tev tā veca mašīna?
Tev tas ir tikai dzelzs gabals, bet Pāvelam – iespēja dzīvē iekārtoties. Viņš varētu iet par kurjeru vai tirdzniecības pārstāvi. Viņam vajadzīga mobilitāte. Bet tu skopojies. Kauns, Anda. Mēs tevi tādu neaudzinājām.– Mammu, ja Pāvelam vajag mobilitāti, lai iet strādāt par kurjeru uz skrejriteņa vai ar kājām. Vai lai paņem kredītu un nopērk sev mašīnu.– Viņam nedod kredītu! Viņam kredītvēsture sabojāta, tu taču zini, kad viņš to iPhone ņēma…
– Zinu. Viņš to pazaudēja pēc mēneša, bet kredītu tu maksāji no pensijas. Mammu, es nesponsorēšu viņa infantilitāti. Mašīna tiks pārdota svešam cilvēkam par naudu. Punkts.– Nu, un pārdod! – Mātes balsī iezvanījās emocijas. Tikai zini: ja ar brāli kaut kas notiks tāpēc, ka viņam nav darba, tas būs uz tavas sirdsapziņas!Maijas kundze nometa klausuli. Anda lēnām noslīdēja gar sienu un apsēdās uz pufa.
Un lūk, pateicība. Nākamajā dienā bija jāatbrauc pircējam Mārtiņam. Vīrietis pa telefonu izklausījās adekvāts, uzdeva pareizus jautājumus par krāsu, tehniskās apskates iziešanu un piekares stāvokli. Anda rūpīgi nomazgāja mašīnu, izsūca salonu. Viņa gribēja atdot savu „bezdelīgu” labās rokās. No rīta, kad viņa nokāpa pie kāpņu telpas, lai notīrītu stiklus, viņa ieraudzīja, ka pie mašīnas apgrozās Pāvels. Viņš raustīja durvju rokturus, ieskatījās logos.
– Ko tu šeit dari? – jautāja Anda, ejot tuvāk. Atslēgas viņa cieši sažņaudza kabatā. Pāvels pagriezās. Viņa izskats bija apņēmīgs.– Anda, es padomāju. Darām tā: es paņemu mašīnu tagad, bet naudu tev atdošu vēlāk. Pa daļām. Strādāšu un atdošu. Pa 10 eiro mēnesī. Goda vārds. Kvīti uzrakstīšu, ja gribi. Anda ātri aprēķināja prātā.
Pāvel, tas ir vairāk nekā seši gadi. Tu smejies? Pēc sešiem gadiem no šīs mašīnas nekas nebūs palicis, un nauda devalvēsies divas reizes. Nē.– Nu, kāpēc tu esi tik stūrgalvīga?! – iekliedzās brālis.
– Nu, par piecpadsmit tūkstošiem maksāšu!– Pāvel, man pircējs būs pēc stundas. Esi tik labs, ej prom. Netraucē.– Es nekur neiešu! Es te stāvēšu un visiem pircējiem teikšu, ka mašīna ir sista, ka dzinējs trīs, ka kārba sitas. Tu viņu nevienam nepārdosi! Anda sastinga. Tas jau bija šantāža. Tīrā veidā.– Tu tagad nopietni?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
