Tu kaitēsi savai māsai?– Bet tu mani piespied! – Pāvels sakrustoja rokas uz krūtīm un apsēdās uz motora pārsega. – Ja tu pa slikto, tad es arī. Ja netiks man – netiks nevienam. Anda sajuta, kā iekšienē ceļas aukstas dusmas. Viņa izņēma telefonu.– Labi. Sēdi. Es tagad zvanu likumsargiem. Teikšu, ka nezināms pilsonis traucē rīkoties ar manu īpašumu un draud ar bojāšanu. Un tici man, man pietiks sakaru, lai tevi aizvestu uz iecirkni uz pāris stundām. Tieši paspēšu mašīnu parādīt.
Pircējs Mārtiņš izrādījās patīkams vīrietis ap četrdesmit pieciem gadiem. Viņš atbrauca ar krāsas biezuma mērītāju, visu pārbaudīja, paklausījās dzinēju, izbrauca apli pa pagalmu.– Laba mašīna, kopta, – rezumēja viņš. – Redzams, ka mīlēta. Ņemu. Atlaidi uz ziemas riepām uztaisīsiet?– Riepas ir komplektā, bagāžniekā, – pasmaidīja Anda. – Praktiski jaunas, vienu sezonu nobrauktas. Atlaidi netaisīšu, cena tāpat ir adekvāta.– Godīgi, – pamāja Mārtiņš. – Braucam formēt? Kad darījums notika un nauda ienāca kontā, Anda sajuta milzīgu atvieglojumu.
It kā no pleciem būtu nokritis smags slogs. Viņa uzreiz pārskaitīja visu summu bankai, dzēšot ievērojamu daļu kredīta. Tagad maksājums kļuva pavisam komfortabls, un varēja neuztraukties par nākotni. Vienkārši tāpat atdeva! Bet tu…– Mammu, Sergejs ir biznesmenis, viņam ir autoservisu tīkls. Viņš to var atļauties. Bet es esmu algots darbinieks.
Nesalīdzināsim. Es atnesu tev zāles un naudu par komunālajiem. Anda uzlika aploksni uz galda. Pāvels nometa acis uz aploksni, bet klusēja.– Mums nevajag tavus dāvinājumus! – pēkšņi uzsprāga brālis. – Paši izdzīvosim! Es, starp citu, darbu atradu!– Vai tiešām? – Anda patiesi pārsteigta jautāja. – Un par ko?– Par šoferi! Taksometrā.
KASKO apdrošināšana mums ir, bet tur bija franšīze, plus viņš pārkāpa darba un atpūtas režīmu, tas ir fiksēts sistēmā. Apdrošinātājs var atteikt. Līgumā ir noteikta pilna materiālā atbildība rupju pārkāpumu gadījumā. No jums četrs simti tūkstoši zaudējumu, plus automašīnas dīkstāve Anda sēdēja pie mammas virtuvē, klausoties šo spriedumu pa skaļruni. Pāvels gulēja slimnīcā, mamma dzēra korvalolu litriem.– Andiņ, ko darīt? – čukstēja mamma. – Kur mums tāda nauda? Viņi taču iesūdzēs tiesā, dzīvokli aprakstīs! Pāvelam nekā nav, izņemot pierakstu šeit. Anda skatījās uz raudošo māti un saprata: lūk, tas pats brīdis.
Anda savam brālim atrada viņam attālinātā darba kursus – satura moderatoru. Alga maza, bet stabila, un no mājas nav jāiziet. Pusi algas viņš atdeva parāda segšanai. Attiecības ar ģimeni kļuva aukstas, „lietišķas”. Mamma zvanīja reti un tikai par lietu. Pāvels satiekoties burkšķēja „sveiks” un slēpa acis. Bet Anda redzēja pārmaiņas. Reiz, pēc gada, viņa atbrauca pie mammas uz dzimšanas dienu. Pāvels atvēra durvis, atbalstoties uz spieķa.– Sveika, – teica viņš. – Nāc iekšā.
Uz galda stāvēja torte, ko Pāvels nopirka pats.– Anda, – teica viņš, kad viņi dzēra tēju. – Es te tā… Aprēķināju. Man vēl divi gadi jāmaksā.– Nu, nekas. Tiksi galā.– Es zinu. Es vienkārši gribēju teikt… – viņš apmulsa, drupinot maizi. – Tu pareizi toreiz izdarīji. Ar mašīnu. Un ar kredītu. Ja tu būtu samaksājusi, es droši vien atkal muļķotos. Bet tā… palika bail.
Pa īstam. Anda paskatījās uz brāli. Viņš bija pieaudzis. Acīs pazuda tas nekaunīgais haltūrētāja spīdums, parādījās noguris, bet jēgpilns skatiens cilvēkam, kurš nes atbildību par saviem darbiem.– Es priecājos, ka tu to saprati, Pāvel.– Klausies, – viņš pēkšņi pasmaidīja, greizi un kautrīgi. – A tev tur darbā nav vajadzīgs kāds sistēmas administratora palīgs? Es te kursus paralēli apgūstu, it kā sanāk. Citādi par moderatoru garlaicīgi, un naudas par maz.
Anda pasmaidīja atbildot.– Atsūti CV. Es parunāšu ar mūsu aiti-ņiku. Ja izturēsi interviju – paņems. Ar blatu neiekārtošu, pats saproti.– Saprotu, – pamāja viņš. – Blatu nevajag. Pats.Kad Anda izgāja no kāpņu telpas un iesēdās savā krosoverā, viņa jutās, ka pirmo reizi ilgā laikā brauc mājās ar vieglu sirdi. Dažreiz mīlestība – tas nav iedot konfekti, bet iesist pa rokām, lai cilvēks neliktu pirkstus rozetē. Un lai uz tevi apvainojas, lai sauc par skopu un nežēlīgu. Galvenais, ka beigās visi paliek dzīvi un beidzot kļūst pieauguši.
