Ilūziju cena un vakariņas “Hesburgerā”. Man ir 38 gadi. Dzīvoju Rīgā, strādāju par vadošo programmētāju kādā no tiem lielajiem IT uzņēmumiem
Strādāju uzņēmumā, kura nosaukumus zina visi, bet neviens īsti nesaprot, ko mēs tur darām. Darbs nav no vieglajiem — sapulces, kodi, termiņi un mūžīgais stress, taču alga ir tāda, ka par dzīvi sūdzēties būtu vienkārši grēks. Man ir savs dzīvoklis jaunajā projektā, uzticams auto, un varu atļauties līmeni, kurā nav jāskatās uz cenu zīmēm pārtikas veikalā. Regulāri apmeklēju sporta zāli, cenšos piedomāt pie tā, ko lieku šķīvī, un, spriežot pēc apkārtējo reakcijas, izskatos vismaz desmit gadus jaunāks par saviem vienaudžiem, kuri jau sāk sūdzēties par muguru.
Pagaidām esmu viens. Kāpēc? Tāpēc, ka man tā ir vienkāršāk. Manam pašreizējam dzīves ritmam un karjerai tas ir pat efektīvāk — nav nepieciešams nekur pielāgoties vai skaidrot, kāpēc esmu darbā līdz desmitiem vakarā. Man ir bijušas nopietnas attiecības, ir bijuši arī vairākus gadus gari romāni, taču līdz gredzeniem un zīmogam pasē lieta nekad nav nonākusi. Un, godīgi sakot, es pagaidām neredzu tam nekādu racionālu jēgu.
Kam pēc 2026. gada 12. janvāra sāksies jauns dzīves posms: Visums sniegs atbalstu – viss mainīsies
Kādā parastā otrdienas vakarā, kad koda rakstīšana vairs negāja uz priekšu, es sēdēju dīvānā un mehāniski šķirstīju anketas iepazīšanās vietnē. Pēkšņi uzdūros vienam profilam. Fotogrāfijas bija vienkārši “uguns”. Meitene, uzskatāmi ap gadiem 25–27, spilgtām, viedām acīm, starojošu smaidu un figūru, kas liktu atskatīties jebkuram. Nodomāju: “Labi, kāpēc ne? Varbūt būs interesanta saruna.” Nospiedu “patīk”. Burtiski pēc minūtes atnāca ziņa: “Čau”.
Un tā sākās mūsu sarakste. Viņa rakstīja dzīvīgi, atbildes nebija jāgaida stundām ilgi, un likās, ka aiz tā skaistā sejiņas slēpjas arī ass prāts. Jau nākamajā dienā es nolēmu ilgi nevilkt garumā un piedāvāju:
— Satiekamies dzīvē? Laiks ārā ir tīri patīkams, pasēdēsim kaut kur, papļāpāsim.
Viņa piekrita uzreiz. Norunājām tikšanās vietu vienā no centra klusajām ieliņām.
Piebraucu es savā 2024. gada izlaiduma “Mercedes” — auto, kurā vēl jūtama jaunā ādas salona smarža. Sēžu, klausos klusu džezu un gaidu. Pēkšņi kāds klauvē pie sāna stikla. Paskatos un uz mirkli sastingstu — tur stāv sieviete un enerģiski māj ar roku. Nolaižu logu un neizpratnē jautāju:
— Atvainojiet, jums kādu vajag?
— Tā esmu es, Kristīne. Mēs taču sarakstījāmies. — viņa priecīgi paziņo.
Man acis kļuva kā monētas — apaļas un lielas. Fotogrāfijā profilā bija jauna, svaiga meitene, bet manā priekšā stāvēja “tante” gadu 35–37, kuras sejas vaibstos skaidri varēja nolasīt, ka dzīve viņu nav tikai glāstījusi. Viņai bija izteikta Latgales pusei raksturīgā izloksne, un, kā vēlāk sarunā atklājās, viņa bija nesen pārvākusies no Daugavpils.
— Pagaidi, — es saku, nespēdams slēpt izbrīnu, — tev taču profilā bildes bija pavisam citas. Tur bija pavisam cits cilvēks.
— Nu-ū, — viņa nevērīgi atmeta ar roku, — filtri dara brīnumus, un vispār, tur nebija tikai manas bildes, dažas no interneta. Bet tu nepārdzīvo, dzīvē esmu daudz labāka, dabiskāka.
Es vienkārši klusēju. Nodomāju: “Labi, ja jau esmu atbraucis un laiks ir rezervēts, pasēdēšu un paskatīšos, kas tas par personāžu un kā tas viss beigsies.” Viņa iesēdās blakus krēslā, un sākās mūsu “saruna” par dzīvi. Pareizāk sakot, tā bija viņas monologs. Jau pēc piecām minūtēm Kristīne sākās īstu tirādi par savu grūto likteni:
— Šajā saitā vispār nav normālu vīriešu. Tikai dunduki un kaut kādi veči, kuriem kabatā vējš svilpo. Neviens nekur nevar uzaicināt, uz Bali vai vismaz uz Itāliju aizvest nespēj, labākais, ko piedāvā — aizbraukt pie manis uz Daugavpili ar starppilsētu autobusu. Bet es meklēju īstu vīrieti, rīdzinieku, kurš ir veiksmīgs, kurš spēj nodrošināt sievieti, dot naudu ikdienas tēriņiem un apdāvināt ar dārgām dāvanām. Sievietei ir jājūtas kā karalienei.
Es mierīgi klausījos šajā prasību sarakstā un tad intereses pēc pajautāju:
— Un kā tev šķiet, kādā pozīcijā tavā hierarhijā atrodos es?
Viņa demonstratīvi nopētīja mašīnas salonu, pogas, skārienekrānus, tad pamāja ar galvu:
— Nu, mašīna tev ir laba, jauna. Stikla jumts ar lūku — to es novērtēju, man patīk luksuss. Teiksim tā — tu pagaidām izskaties labāk par parastu viduvējību.
Pie sevis rūgti pasmējos: “Paldies, Kristīnes tante, ka vismaz nedaudz pacēli mani virs ‘pelēkās masas’.”
Taču viņa neapstājās: — Visi tie Rīgas vīrieši ir tādi nabadziņi. Naudas nav, kopt sevi neprot, neprot pat sievietei normālu manikīru vai dizainera somu apmaksāt. Skumji skatīties uz to visu.
Kamēr viņa runāja, es diskrēti pavēroju viņu pašu. Uz rokām manikīra nebija vispār — nagi bija nevienmērīgi, vietām pat izskatījās nograuzti. Mati bija nespodri, grims — paviršs un jau paspējis nedaudz izsmērēties. Mugurā parasts mētelis un drēbes no lētākajiem masu produkcijas veikaliem. Un šī sieviete man stāsta par “nabadziņiem”, kuri nevar nopirkt viņai somiņu.
Es nolēmu šo spēli turpināt:
— Zini, iesim paēst vakariņas restorānā. Netālu ir viena vieta, virtuve tur ir vienkārši izcila, šefpavārs dara brīnumus.
Viņa uzreiz atplauka un pat nedaudz palēcās sēdeklī: — Protams! Es dievinu restorānus! Tā ir vide, kurai es esmu radīta.
Šajā brīdī es nolēmu viņu nedaudz “pavilkt uz zobu”. Man cimdu nodalījumā nejauši bija naudas paciņa — kādi 500 eiro, ko biju sagatavojis citam pirkumam. Es to izvilku, viņas acu priekšā lēnām pārskaitīju un pasniedzu viņai:
— Te, turi. Nopirksi sev kaut ko… nu, kaut vai košļeni.
Viņa acīs parādījās alkas. Viņa pasmīnēja, zibensātrumā pārskaitīja banknotes un mirklī tās pazuda viņas somiņā.
— Nu, redzams, ka esi nopietns vīrietis. Uzreiz var just vērienu, — viņa kļuva pavisam mīlīga un sāka man atklāti “piesist kanti”, mēģinot koķetēt.
Es ar grūtībām valdīju smieklus par šo teātri. Pēc brīža teicu:
— Nē, klau, man ienāca prātā vēl krutāka ideja. Iedod man atpakaļ to naudu.
Viņa aizdomīgi sažmiedza acis, ciešāk satverot somu:
— Kāpēc?
— Tu nepārdzīvo. Tūlīt redzēsi, ko es izdomāju. Tev patiešām patiks! — es smaidot teicu.
Viņa, kaut arī ar neuzticību, tomēr izvilka naudu un atdeva. Es to vēlreiz pārskaitīju un lēnām iebāzu sev kabatā.
— Tā, lūk. Un tagad, zini, es nolēmu uz brīdi kļūt tieši par tādu “nabadziņu”, kādus tu nupat tik sirsnīgi aprakstīji.
— Kādā ziņā? — viņas balss tonis uzreiz kļuva ass un nepatīkams.
Lasi vēl: Kāpēc berzēt rokas pie ūdens krāna un uzvilkt zeķes uz apavu zolītēm; 9 interesanti ieteikumi
— Nu, pavisam vienkārši. Uz dārgo restorānu mēs nebrauksim. Tā vietā dosimies uz “Hesburgeru”. Tur arī uzkodīsim. Paņemsim pa burgeram. Tikai ar vienu noteikumu — par savu dzērienu tu maksāsi pati, bet ar burgeru es tevi, lai jau iet, uzcienāšu no savas puses.
Viņa burtiski uzsprāga. Acīs parādījās kas negants: — Tu ko, smejies par mani? Kāds vēl burgers? Es tādās vietās vispār kāju nesperu. Tu maz zini, kas es esmu un cik es esmu vērta?!
Es cieši paskatījos viņai acīs un pie sevis nodomāju: “Kas tu esi? Sieviete, kura atbraukusi no Daugavpils meklēt laimi Rīgā, ielikusi sveša cilvēka bildes, lai kādu ievilinātu, un kura uzvedas kā karaliene, pati nepiedāvājot pilnīgi neko. Tu esi nekas.” Bet skaļi es to neteicu. Tikai mierīgi paraustīju plecus: — Nu, ja tā, tad laikam mūsu skatījums uz dzīvi un vērtībām ir pārāk atšķirīgs.
Viņa burtiski vārījās: — Jā, tu esi tieši tāds pats nīkulis kā visi pārējie. Nabadziņš!
Viņa aizvēra automašīnas durvis ar tādu spēku, ka viss “Mercedes” korpuss nodrebēja, un nikniem soļiem devās prom, pazūdot ielas galā. Es paliku sēžot klusumā un domāju. Teorētiski es būtu varējis viņai iedot tos pāris simtus eiro un, ļoti iespējams, tajā pašā vakarā mēs nonāktu pie viņas. Bet godīgi sakot — viņa man neizraisīja ne mazāko interesi. Ne vizuāli, ne ar savu attieksmi pret pasauli.
Un šeit rodas jautājums: kas tā ir par dīvainu jauno modi — 35 gadu vecumā tēlot nepieejamu “augstākās sabiedrības dāmu”, pieprasīt investīcijas jau pirmajā tikšanās reizē, bet tajā pašā laikā būt… nu, maigi izsakoties, ļoti viduvējai tantei bez jebkāda satura?
