Viņa acīs parādījās alkas. Viņa pasmīnēja, zibensātrumā pārskaitīja banknotes un mirklī tās pazuda viņas somiņā.
— Nu, redzams, ka esi nopietns vīrietis. Uzreiz var just vērienu, — viņa kļuva pavisam mīlīga un sāka man atklāti “piesist kanti”, mēģinot koķetēt.
Es ar grūtībām valdīju smieklus par šo teātri. Pēc brīža teicu:
— Nē, klau, man ienāca prātā vēl krutāka ideja. Iedod man atpakaļ to naudu.
Viņa aizdomīgi sažmiedza acis, ciešāk satverot somu:
— Kāpēc?
— Tu nepārdzīvo. Tūlīt redzēsi, ko es izdomāju. Tev patiešām patiks! — es smaidot teicu.
Viņa, kaut arī ar neuzticību, tomēr izvilka naudu un atdeva. Es to vēlreiz pārskaitīju un lēnām iebāzu sev kabatā.
— Tā, lūk. Un tagad, zini, es nolēmu uz brīdi kļūt tieši par tādu “nabadziņu”, kādus tu nupat tik sirsnīgi aprakstīji.
— Kādā ziņā? — viņas balss tonis uzreiz kļuva ass un nepatīkams.
Lasi vēl: Kāpēc berzēt rokas pie ūdens krāna un uzvilkt zeķes uz apavu zolītēm; 9 interesanti ieteikumi
— Nu, pavisam vienkārši. Uz dārgo restorānu mēs nebrauksim. Tā vietā dosimies uz “Hesburgeru”. Tur arī uzkodīsim. Paņemsim pa burgeram. Tikai ar vienu noteikumu — par savu dzērienu tu maksāsi pati, bet ar burgeru es tevi, lai jau iet, uzcienāšu no savas puses.
Viņa burtiski uzsprāga. Acīs parādījās kas negants: — Tu ko, smejies par mani? Kāds vēl burgers? Es tādās vietās vispār kāju nesperu. Tu maz zini, kas es esmu un cik es esmu vērta?!
Es cieši paskatījos viņai acīs un pie sevis nodomāju: “Kas tu esi? Sieviete, kura atbraukusi no Daugavpils meklēt laimi Rīgā, ielikusi sveša cilvēka bildes, lai kādu ievilinātu, un kura uzvedas kā karaliene, pati nepiedāvājot pilnīgi neko. Tu esi nekas.” Bet skaļi es to neteicu. Tikai mierīgi paraustīju plecus: — Nu, ja tā, tad laikam mūsu skatījums uz dzīvi un vērtībām ir pārāk atšķirīgs.
Viņa burtiski vārījās: — Jā, tu esi tieši tāds pats nīkulis kā visi pārējie. Nabadziņš!
Viņa aizvēra automašīnas durvis ar tādu spēku, ka viss “Mercedes” korpuss nodrebēja, un nikniem soļiem devās prom, pazūdot ielas galā. Es paliku sēžot klusumā un domāju. Teorētiski es būtu varējis viņai iedot tos pāris simtus eiro un, ļoti iespējams, tajā pašā vakarā mēs nonāktu pie viņas. Bet godīgi sakot — viņa man neizraisīja ne mazāko interesi. Ne vizuāli, ne ar savu attieksmi pret pasauli.
Un šeit rodas jautājums: kas tā ir par dīvainu jauno modi — 35 gadu vecumā tēlot nepieejamu “augstākās sabiedrības dāmu”, pieprasīt investīcijas jau pirmajā tikšanās reizē, bet tajā pašā laikā būt… nu, maigi izsakoties, ļoti viduvējai tantei bez jebkāda satura?
“Atvēru ledusskapi, līdz pensijai vēl 10 dienas, bet plauktā bija tikai burciņa ar vecu ievārījumu…”
