Pēdējā laikā manas meitas vīrs sācis uzvesties aizdomīgi – biežas kavēšanās, steidzamas darīšanas, pēkšņas “situācijas” darbā. Turklāt, kad meita nav mājās, viņš kļūst daudz brīvāks savā uzvedībā.
Reiz es nejauši dzirdēju, kā znots sarunājas ar kādu par tikšanos, un izlēmu viņu izsekot.
Es biju pilnīgā izbrīnā no tā, ko ieraudzīju. Tagad nezinu, kā skatīties acīs meitai un znotam.
Stāstu, ko es redzēju 👇
Mana meita ar vīru ir kopā jau gandrīz četrus gadus. Bērnu vēl nav, un, iespējams, tas ir pat labāk. Es teiktu, ka viņiem nav īstas ģimenes – tikai ilūzija, jo mans znots, šķietami tāds labs cilvēks ar nevainojamo izskatu un viltus smaidu, jau sen spēlē divas spēles.
Pēdējo gadu viņi dzīvo pie manis Ventspilī — tādas ir bijušas dzīves apstākļu sakritības. Trīsistabu dzīvoklis, protams, nav bezgalīgs, bet es cenšos neiejaukties viņu dzīvē. Tomēr, gribi vai nē, kļūsti par negribīgu visu notiekošā liecinieku.
Meita strādā līdz vēlam vakaram — parasti līdz astoņiem. Arī brīvdienās viņai ir maiņas, lai gan tās ir īsākas. Savukārt znots nāk mājās ap sešiem, taču pēdējos mēnešos viņa grafiks ir kļuvis… «elastīgs».
Pastāvīgas kavēšanās, steidzami darbi, pēkšņas nesaskaņas darbā. Taču naktīs aiz sienas bieži dzirdami viņu strīdi – mazi, bet kaitīgi, kas atstāj iespaidu uz viņu attiecībām.
Kad meita nav mājās, vīrs kļūst daudz brīvāks. Telefona sarunas ar kādu, kas izklausās īpaši tuvs un maigs – noteikti ne ar kolēģiem. Balsī ir maigums, kā arī īpaša intonācija, kas liek justies kā kaut kam saldam un siltam. Reiz es nejauši dzirdēju:
— Mīļais, man tevi pietrūkst… Jā, jau gaidu, kad atkal tiksimies.
Es pārsteigti ievēroju. Vai tiešām manas aizdomas bija pamatotas?
Bet viena nejauši dzirdēta frāze nav pietiekama. Nolēmu sekot viņam.
Vienu dienu, kad viņš atkal aizkavējās darbā, es izlēmu sekot. Es redzēju, kā viņš piegāja pie neliela moteļa, paskatījās apkārt un iegāja iekšā. Un burtiski pēc minūtes tur iegāja blondīne spilgti sarkanā kleitā.
Es biju pārsteigta. Kā viņš varēja? Kā viņš spēja nomainīt manu meitu pret… šo?
Es soļoju mājās, sajūtot iekšējo smagumu. Gribēju piezvanīt meitai, visu izstāstīt, pārliecināt viņu, lai viņa beidzot pārtrauc saikni ar šo cilvēku. Bet ko, ja viņa neticēs? Ko, ja atkal viņa centīsies viņu aizstāvēt, kā tas notiek katru reizi, kad mēģinu norādīt uz viņa patiesajiem nodomiem?
Es neesmu pārliecināta, vai vajadzētu runāt par to. Bet kādu dienu viņa to uzzinās, un es jūtu lielu bažas.
Ko jūs darītu manā vietā? Vai jūs, būdami manā situācijā, pastāstītu to meitai? Esmu ļoti apjukusi un nezinu, kā rīkoties tālāk. Dalieties savos komentāros ar saviem padomiem un domām! Jūsu viedoklis man tiešām ir svarīgs.
