Un tad viņš tur, lietotnē, atsūtīja man savu pašbildi no darbavietas, apbēra manu “viltus tēlu” ar komplimentiem un dedzīgi ierosināja satikties klātienē. Es piekritu šai tikšanās reizei, un viņš uzaicināja “mani” uz kādu mājīgu kafejnīcu tepat netālu no sava biroja pilsētas centrā. Vakarā vīrs man atsūtīja ziņu, ka nedaudz aizkavēšoties darbā, jo esot steidzami jāpabeidz svarīga atskaite. Taču es, sēžot mājās, skaidri zināju, ka tie ir nekrietni meli. Es rūpīgi saģērbos, uzkrāsojos un devos uz šo “randiņu” ar savu vīru.
Ieejot kafejnīcā, es viņu uzreiz ieraudzīju – viņš sēdēja pie galdiņa, nepacietīgi skatījās pa logu un gaidīja savu jauno, “nenogurdināmo” paziņu. Es lēnām piegāju pie viņa un teicu: “Sveiks, ‘vecpuisi’. Zini, bērni mājās tevi jau ir ļoti aizgaidījušies.”
Viņš tajā mirklī kļuva bālāks par papīru: “Līga… tas… tas nav tas, ko tu šobrīd domā…”
Es tajā brīdī vairs nespēju valdīt emocijas un teicu: “Bet ko tad es domāju, Jāni? Ka tu gadiem ilgi esi dzīvojis dubultu dzīvi? Ka mūsu bērni un es tev esam tikai kaut kādi rēgi, kas nepastāv?”
Es tūlīt pat aizbraucu uz mājām, viņš pārradās tikai vēlā naktī un bez mitas mēģināja atvainoties. Taču līdz pat šai dienai es nespēju viņam piedot un rast mieru – tagad mēs dzīvojam zem viena jumta kā pilnīgi sveši cilvēki. No vienas puses, fiziskas krāpšanas jau it kā nebija, tikai virtuāla sarakste, bet no otras puses – viņš taču mani tik brutāli apmānīja un aktīvi meklēja sakarus sāņus.
Mana mamma saka, ka man vajadzētu visu piedot un aizmirst, saka, vīrieši jau visi tādi, un tie esot tikai nieki, ja nav noticis nekas vairāk. Bet man ir fiziski nepatīkami, es arvien biežāk domāju par šķiršanos un ļoti pārdzīvoju par bērniem. Mēs tagad guļam dažādās istabās, un man šķiet neiedomājami pat vienkārši apgulties viņam blakus.
Es joprojām atrodos pilnīgā neziņas stāvoklī. Jānis tagad katru dienu mēģina pierādīt, ka mīl mani, ir sācis pavadīt vairāk laika ar bērniem, taču manā iekšienē joprojām plosās nevaldāma vētra. Galvenais jautājums ir tikai tajā, vai esmu gatava piedot viņa šādu “izklaidi”. Galu galā uzticība nav tikai vārdi. Tas ir pamats, bez kura nav iespējams uzbūvēt un saglabāt kaut ko patiesu.
Kādas izklaides viņš tur meklēja? Kāpēc viņš tik viegli sameloja par savu ģimeni un bērniem? Vai mēs viņam tiešām neko nenozīmējam? Kā to vispār var vērtēt? Vai šādu rīcību maz ir iespējams piedot? Man šobrīd šķiet, ka es vairs nekad dzīvē nespēšu viņam pilnībā uzticēties.
Kā jūs rīkotos Līgas vietā? Dalieties ar savu viedokli komentāros.
