Ieinteresēja koka padarīšana. Kā izrādījās, tā ir piesta, kur mājas saimnieki varēja grūst graudus. Bet varbūt – arī ūdeni. Pēc senām ticībām, ūdens, kas krīt no augstuma, “saplīst un zaudē informāciju” un kļūst pilnīgi attīrīts. Tāpēc ūdeni vāca piestā un sāka to grūst. Lai tajā palikusī informācija galīgi izzustu un ūdens attīrītos. Tas, domājams, ir retākais atradums. Vēl tik izcilā stāvoklī. Ir iespēja, ka šai piestai ir vairāk gadu nekā ciemam, kurā tā atrodas.
Papildus piestai, šķūnī palika daudz apavu, siksnu, bērnu gultiņu. Pats šķūnis bez pienācīgas kopšanas un uzturēšanas pamazām bruka no vecuma. Pametām šķūni un nolēmām nokļūt līdz vecajam dievnamam, ko redzējām pa logu. Caur ieplaku, gar šauru, aizsalušu upīti nonākam līdz pakalnam un uzkāpjam augšā. Grūti pateikt, kurā gadā tas uzbūvēts. Izskatās ļoti atmosfēriski un iespaidīgi.
Iekšā ir tukšs, bet mēs tik un tā iegājām svētvietā, lai uzņemtu foto materiālus.
Pametam dievnamu un dodamies uz citām mājām. Tā sanāca, ka ciema izpētei vajadzēja atvēlēt daudz vairāk laika, nekā bijām plānojuši. Pārvietoties no mājas uz māju nav tik viegli un ātri, kā šķita. Kolēģis sagatavojās drona palaišanai, lai nofilmētu ciemu no augšas. Es tajā laikā aizklīdu apskatīt pārējās mājas.
Dievnams no augšas, ciems no augšas. tie tik bija skati. Pārējās mājās saturs nav īpaši bagātīgs. Salauztas krāsnis, gultas, drēbes, sadzīves tehnika.
Un katrā istabā – 2008. gada kalendāri. Otrā grupa ir pieejā, bet mēs pabeidzam un pametam ciemu, lai netraucētu viņiem fotografēt. Sāka krēslot. Biezi svina mākoņi apēda horizontu, bet sniegotos ceļus, pa kuriem atpakaļ klīda nogurušie pētnieki, lēnām pārņēma tumsa.
