Ko tādu man reti nākas piedzīvot. Patiesībā esmu pārliecināta, ka neviens no jums nav piedzīvojis kaut ko līdzīgu…
Martas kundze sēdēja uz soliņa kopā ar draudzenēm. Viņas bieži tikās, īpaši siltā laikā. Vecajām dāmām patika apspriest visu, kas saistīts ar pasauli, bet šoreiz viņas runāja par saviem bērniem.
Tomēr Marta klusēja, jo viņai nebija ko teikt. Viņas meita jau sen bija pametusi dzimto ciemu Latgalē un devusies uz Rīgu, lai sasniegtu panākumus. Jau daudzus gadus meita nebija sazinājusies ar māti vai apciemojusi viņu. Vecā sieviete pavadīja visus svētkus viena vai kopā ar draudzeni Laimu, ar kuru bija draudzējusies vairāk nekā 40 gadus.
– Meita tev joprojām nezvana? – klusi jautāja Laima.
– Nē, – Marta atbildēja un nolaida galvu.
– Varbūt tu pati vari pie viņas aizbraukt? – ieteica draudzene.
– Es pat nezinu, kur viņa dzīvo. Kāpēc gan viņa mani pameta? žēlojās Marta.
Vecajai sievietei šķita, ka laime pieder tikai pagātnei un nekad neatgriezīsies. Agrāk viņai bija mīļotais vīrs Guntis un dārgā meita Austra, bet tagad vīrs bija aizsaulē, bet meita par māti bija aizmirsusi.
Martas dienas ritēja rosīgi. Vispirms viņa kūtī savāca vistu olas un pabaroja mājdzīvniekus, pēc tam sagatavoja brokastis un baudīja gardu tēju. Pēc tam sekoja mājas tīrīšana, dārza darbi, vakariņu gatavošana un vakara atpūta pie televizora.
Sirmgalvei nekad nebija vēlmes pamest ciematu, kurā bija pavadījusi visu savu dzīvi. Taču gandrīz visi jaunie cilvēki pēc vidusskolas beigšanas devās meklēt laimi Rīgā vai citās pilsētās. Ciematā palikuši bija tikai veci cilvēki un bērni.
Kādu dienu, kad draudzenes atkal sēdēja uz soliņa, viņas pamanīja divas melnas mašīnas, kas virzījās uz kapsētas pusi.
– Kāds atkal ir atstājis šo pasauli, skumji noteica viena no večiņām.
– Maz ticams, ka aizgājējs ir no mūsu ciema, sacīja Laima.
– Šķiet, atbraukuši no pilsētas. Vai no kaimiņu ciema, piebilda Marta.
Ciema kapsēta izpletās plašumā, jo tur bija apglabāti arī cilvēki no kaimiņu ciemiem. Pilsētās bieži ir grūti atrast brīvu vietu kapsētā, un rodas problēmas ar dokumentiem, bet ciemā viss ir vienkāršāk.
– Interesanti, kurš tad ir aizgājējs? Laima jautāja.
– Es rīt došos pie sava Guntīša. Tad noskaidrošu un pastāstīšu jums, vecā kundze solīja.
Marta tā arī izdarīja. Viņa bieži apmeklēja vīra kapu un runāja ar viņu par visu pasaulē. Dažkārt sirmā sieviete kapsētā pavadīja pat vairākas stundas.
Kad Marta bija gatava doties prom, viņa pēkšņi ieraudzīja zēnu, kurš gulēja uz kapa, galvu balstījis uz ziediem. Viņš raudāja. Pienākusi tuvāk, Marta pamanīja, ka šajā kapā vakar bija apglabāts cilvēks.
– Kas tevi atvedis šeit? Tā taču ir auksti, – pārsteigta izteicās vecā sieviete.
– Šeit guļ mana mamma, – zēns, raudādams, atbildēja.
– Kāds ir tavs vārds? Kur ir tavi ģimenes locekļi? – jautāja viņa.
– Man nav neviena, bija tikai mamma. Mēs dzīvojām kopā, bet slimība man viņu atņēma. Viņas draudzene mani paņēma un atveda šurp. Mamma teica, ka šeit dzīvojot mana vecmāmiņa. Man viņa jāatrod. Es viņu nekad neesmu redzējis. Arī mamma ar viņu nesazinājās. Mani sauc Nils, zēns atbildēja.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
