Ko tādu man gadās pieredzēt ļoti reti. Godīgi sakot, es pat domāju, ka neviens no jums nav sastapies ar ko līdzīgu…
Martas kundze sēdēja uz soliņa kopā ar savām draudzenēm. Viņas bieži satikās, īpaši, kad laikapstākļi bija silti un patīkami. Vecajām dāmām patika pārrunāt visu, kas notiek apkārtējā pasaulē, taču šoreiz viņu saruna bija par viņu pašām tuvākajiem cilvēkiem — bērniem.
Tomēr Marta klusēja, jo viņai nebija ko teikt. Viņas meita jau sen bija pametusi dzimto ciemu Latgalē un devusies uz Rīgu, lai sasniegtu panākumus. Jau daudzus gadus meita nebija sazinājusies ar māti vai apciemojusi viņu. Vecā sieviete pavadīja visus svētkus viena vai kopā ar draudzeni Laimu, ar kuru bija draudzējusies vairāk nekā 40 gadus.
– Meita tev joprojām nezvana? – klusi jautāja Laima.
– Nē, – Marta atbildēja un nolaida galvu.
– Varbūt tu pati vari pie viņas aizbraukt? – ieteica draudzene.
– Es pat nezinu, kur viņa dzīvo. Kāpēc gan viņa mani pameta? žēlojās Marta.
Vecajai sievietei šķita, ka laime pieder tikai pagātnei un nekad neatgriezīsies. Agrāk viņai bija mīļotais vīrs Guntis un dārgā meita Austra, bet tagad vīrs bija aizsaulē, bet meita par māti bija aizmirsusi.
Martas dienas ritēja rosīgi. Vispirms viņa kūtī savāca vistu olas un pabaroja mājdzīvniekus, pēc tam sagatavoja brokastis un baudīja gardu tēju. Pēc tam sekoja mājas tīrīšana, dārza darbi, vakariņu gatavošana un vakara atpūta pie televizora.
Sirmgalvei nekad nebija vēlmes pamest ciematu, kurā bija pavadījusi visu savu dzīvi. Taču gandrīz visi jaunie cilvēki pēc vidusskolas beigšanas devās meklēt laimi Rīgā vai citās pilsētās. Ciematā palikuši bija tikai veci cilvēki un bērni.
Kādu dienu, kad draudzenes atkal sēdēja uz soliņa, viņas pamanīja divas melnas mašīnas, kas virzījās uz kapsētas pusi.
– Kāds atkal ir atstājis šo pasauli, skumji noteica viena no večiņām.
– Maz ticams, ka aizgājējs ir no mūsu ciema, sacīja Laima.
– Šķiet, atbraukuši no pilsētas. Vai no kaimiņu ciema, piebilda Marta.
Ciema kapsēta izpletās plašumā, jo tur bija apglabāti arī cilvēki no kaimiņu ciemiem. Pilsētās bieži ir grūti atrast brīvu vietu kapsētā, un rodas problēmas ar dokumentiem, bet ciemā viss ir vienkāršāk.
– Interesanti, kurš tad ir aizgājējs? Laima jautāja.
– Es rīt došos pie sava Guntīša. Tad noskaidrošu un pastāstīšu jums, vecā kundze solīja.
Marta tā arī izdarīja. Viņa bieži apmeklēja vīra kapu un runāja ar viņu par visu pasaulē. Dažkārt sirmā sieviete kapsētā pavadīja pat vairākas stundas.
Kad Marta bija gatava doties prom, viņa pēkšņi ieraudzīja zēnu, kurš gulēja uz kapa, galvu balstījis uz ziediem. Viņš raudāja. Pienākusi tuvāk, Marta pamanīja, ka šajā kapā vakar bija apglabāts cilvēks.
– Kas tevi atvedis šeit? Tā taču ir auksti, – pārsteigta izteicās vecā sieviete.
– Šeit guļ mana mamma, – zēns, raudādams, atbildēja.
– Kāds ir tavs vārds? Kur ir tavi ģimenes locekļi? – jautāja viņa.
– Man nav neviena, bija tikai mamma. Mēs dzīvojām kopā, bet slimība man viņu atņēma. Viņas draudzene mani paņēma un atveda šurp. Mamma teica, ka šeit dzīvojot mana vecmāmiņa. Man viņa jāatrod. Es viņu nekad neesmu redzējis. Arī mamma ar viņu nesazinājās. Mani sauc Nils, zēns atbildēja.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Pēkšņi Marta juta, kā sirdī ieduras asa sāpe un kājas kļūst ļenganas. Puika pieskrēja viņai klāt, lai paņemtu zem rokas.
– Kāds bija tavas mammas vārds? – jautāja Marta.
– Austra, zēns atbildēja.
Marta centās noticēt, ka tas ir tikai nejauša sakritība, tāpēc viņa nevarēja pieņemt domu, ka viņas meita varētu atrasties šajā kapā. Taču puisēns izskatījās ļoti līdzīgs Austrai, un varbūt viņš bija viņas mazdēls.
Vecmāmuļa paņēma puiku pie rokas un uzaicināja viņu nākt uz savu māju, solot palīdzēt. Mājās viņa rūpējās par zēnu, sasildīja, pabaroja un pacienāja ar tēju, kā arī palīdzēja nomazgāties. Pēc tam, ieslēdzot multfilmu kanālu, vecā sieviete devās pie Laimas.
Draudzene ieteica Martai doties uz Rīgu, lai noskaidrotu patiesību.
– Es arī tā jūtu. Sirds saka, ka tas ir mans mazdēls, – atbildēja vecā sieviete.
Kad viņa atgriezās, Marija Ivanovna vaicāja zēnam, kur viņš un viņa mamma bija dzīvojuši.
– Es nezinu mājas numuru, bet šeit viss ir rakstīts, Nils atbildēja un pastiepa papīra lapiņu.
Tā bija Nila dzimšanas apliecība, kurā kā viņa māte bija norādīta Austra; arī dzimšanas datumi sakrita, vienīgā atšķirība bija uzvārds. Tomēr dziļi sirdī vecā sieviete vēl cerēja, ka meita ir dzīva, jo viņa ļoti vēlējās viņu satikt.
Apliecības aizmugurē bija norādīta deklarētās dzīvesvietas adrese, tāpēc nākamajā rītā Marta devās uz Rīgu un ātri atrada pareizo vietu. Dzīvoklī neviens neatvēra durvis, kā viņa bija gaidījusi, tāpēc vecā sieviete pieklauvēja pie blakus durvīm. Durvis atvēra kāda sieviete.
– Ko jūs gribējāt? viņa jautāja.
– Man vajadzīga Austra no šī dzīvokļa, teica Marta.
– Austra ir pametusi šo pasauli, man ļoti žēl. Kas jūs esat? kaimiņiene prasīja.
– Iespējams, ka nelaiķe ir mana meita, bet es vēlētos par to pārliecināties, sacīja vecā kundze.
– Labi, es jums palīdzēšu. Man ir atslēga, tāpēc es jums parādīšu dzīvokli, teica Martas sarunbiedre.
Abas iegāja dzīvoklī. Marta lēnām to aplūkoja, cerot, ka sieviete, kas šeit dzīvojusi, nav viņas meita. Tomēr viņa pamanīja fotogrāfiju rāmī, kurā Austra bija attēlota bērnībā kopā ar vecākiem.
Tagad, kad viss bija skaidrs, vecmāmuļa apsēdās un sāka liet gaužas asaras.
– Jūsu meita bija lieliska sieviete, bet viņa palika viena ar bērnu. Mēs, kaimiņi, viņai vienmēr palīdzējām. Viņas vīrs aizgāja pārāk agri. Tas ir skumji. Dzīvoklis viņai palika mantojumā. Tagad tas pieder Nilam. Kundze, jums ir mazdēls, turieties pie viņa, teica Austras bijusī kaimiņiene.
Marta ielika Nila apģērbu un rotaļlietas somā. Blakus gultai uz plaukta viņa ievēroja aploksni ar savu vārdu, kuru nolēma atvērt tikai mājās. Pateikusies Austras kaimiņienei, Marta devās atpakaļ uz savu māju.
Nils jau bija mājās un gaidīja viņu, kamēr Laima rūpējās par zēnu. Marta iedeva Nila mantas un devās uz savu istabu, lai izlasītu vēstuli. Viņa atvēra aploksni ar rokām, kas nedaudz trīcēja.
„Mammu, piedod man par visu. Es atstāju tevi, bet es vēlos, lai tu zinātu, cik ļoti es to nožēloju līdz pat savām pēdējām dienām. Pirmkārt, es iemīlējos vīrietī, kurš bija daudz vecāks par mani. Man bija kauns tev to pateikt. Es apprecējos ar viņu.”
„Es neuzdrošinājos tev to pateikt. Piedod. Tad pasaulē nāca Nils, un es rūpējos par viņu, cik vien spēju. Bet katru dienu domāju par tevi. Pēc tam mans vīrs aizgāja no šīs pasaules, un es tikai ar grūtībām izdzīvoju, lai varētu nodrošināt savam dēlam laimīgu bērnību. Taču notika nelaime – es smagi saslimu. Nils redzēja mani šausmīgā stāvoklī, un man ļoti žēl. Tādos apstākļos es nevarēju tev parādīties. Man žēl. Es vienmēr esmu tevi mīlējusi. Esmu slikta meita. Parūpējies par Nilu,” tā vēstulē rakstījusi Austra.
Marta rūgti ieraudājās. Nils pieskrēja viņai klāt.
– Kas jums noticis? – viņš jautāja.
– Tu esi mans mazdēls, sirmgalve atbildēja un apskāva puisēnu.
Nils izauga par gudru un laipnu zēnu, kam bija teicamas sekmes skolā. Martas kundze bija laimīga un dzīvoja tikai sava mazdēla dēļ. Viņas mājā vienmēr bija jautri; Nils bieži ciemos veda draugus.
Atnāca arī Martas draudzene Laima un atnesa gardus pīrāgus. Dzīve mainījās. Mīļotās meitas nebija, bet, pateicoties mazdēlam, Marta atkal smaidīja. Sieviete sevi pilnībā veltīja tam, lai Nilam būtu laimīga bērnība un jaunība.
