Māris un Maija jau gadiem ilgi sapņoja par savu mierīgu stūrīti tālāk no pilsētas dūmakas un kaimiņu mūžīgajiem soļiem aiz sienas. Nopirka, bet nezināja kas viņus tur sagaida
Pēc ilgām sarunām par ģimenes budžetu un Māra neatlaidīgajiem apgalvojumiem, ka viņa alga “atduras pret griestiem”, viņiem beidzot izdevās iekrāt pietiekami, lai iegādātos pus sabrukušu, bet šarmantu lauku īpašumu pie Salacgrīvas. Māja piederēja kādai senai dzimtai, kuras pēdējais saimnieks, kluss un savrups kungs vārdā Valdis, bija devies aizsaulē, neatstājot tiešus mantiniekus, kas vēlētos turpināt saimniekošanu.
Pirkums šķita kā brīnums – cena bija aizdomīgi zema, un Maija jau pirmajā dienā sāka plānot, kādas dizaina mēbeles un dārgus aizkarus viņa te ieviesīs, neskatoties uz to, ka Māris atkal un atkal atgādināja par ierobežotajiem līdzekļiem. Remontdarbi sākās ar lielu sparu. Jānis, kurš jau mācījās tehnikumā par metinātāju, uzņēmās smagākos darbus, bet Līva ar gariem zobiem palīdzēja iznest vecos krāmus.
Tonakt gaisā virmoja dīvains satraukums. Kad viņi sāka plēst uzpūtušos linoleju un vecos grīdas dēļus pieliekamajā, kas atradās zem kāpnēm uz otro stāvu, Jāņa lauznis pret kaut ko atsitās ar dobju skaņu. Sākumā viņi domāja, ka tā ir kanalizācijas lūka, taču, paceļot smago ozolkoka dēli, viņu skatienam pavērās metāla kaste, rūpīgi ietīta vaskadrānā.
Kad Māris atvēra vāku, istabā iestājās kapa klusums. Tajā nebija nedz vecu vēstuļu, nedz dzelzs lūžņu. Kaste bija līdz malām piebāzta ar glītām, gumijotām eiro banknošu paciņām. Maija pirmā attapās un sāka tās skaitīt, viņas acis dega drudžainā mirdzumā, kamēr Māris stāvēja kā sālsstabs, nespēdams noticēt savām acīm. Kopsumma bija prātam neaptverama – tieši pieci simti tūkstošu.
Taču prieku par negaidīto bagātību zibens ātrumā nomainīja aizdomas un veci aizvainojumi. Maija, kura gadiem ilgi bija jutusi naudas trūkumu, acumirklī pagrieza situāciju pret vīru. Viņai prātā pat neienāca, ka tā varētu būt sveša nauda – viņa bija pārliecināta, ka Māris to gadiem ilgi ir slēpis no viņas, izmantojot lauku māju kā savu slepeno banku.
— Maija, nu nav tā mana nauda. – kārtējo reizi atkārtoja vīrs.
— Neticu.– Maija bija uz niknuma robežas. — Tu noteikti te viņu noslēpi un izliecies, ka tā te jau stāvējusi sen.
— Nu, Maija, es tiešām nezinu, kas tā par naudu. – Māris turpināja apgalvot.
— Mēs tik daudzus gadus esam precējušies, un tikai nejauši es uzzināju, ka tu mani visu šo laiku esi mānījis.
— Maija, es atzīšos jebkādā gadījumā, – Māris atbildēja. – Bet tā nav mana nauda. Ja tā būtu mana, es tev to atdotu. Es tev vienmēr visu atdevu līdz pēdējam centam..
— Atkal pasakas. Atkal. Tu atņēmi savai ģimenei izpriecas, kamēr pašam slēptuvē stāvēja tāda traka summa.
— Reku jau tu piepušķo. – Māris teica. – Nekad mēs neesam dzīvojuši nabadzībā. Jā, zvaigznes no debesīm nerāvām, bet visiem vienmēr viss bija.
— Bet būtu bijis daudz vairāk, ja tu nebūtu bāzis naudu savā slēptuvē. – teatrālais bezcerības un sēru žests galīgi izveda Māri no pacietības.
— Klau, cik te ir? – Māris jautāja, rādot uz naudu uz galda.
— It kā tu nezinātu? – Maija saviebās. 500 tūkstoši. – Maija atbildēja ar traģismu balsī. – Kā tu varēji? Tā taču ir tik milzīga summa. Mēs par šo naudu varētu… Mēs tik daudz ko varētu par šo.
Maijas skatiens uz mirkli uzliesmoja alkatībā. Viņa lieliski liktu lietā, taču iziet no aizvainotās nevainības tēla nedrīkstēja.
— Vēl nezinām, ko neesam saņēmuši, kad tu naudu liki savā slēptuvē. – jaunais formulējums Maiju iedvesmoja. – Tikai par sevi domāji. Savu slēptuvi pildīji, bet par ģimeni kāpēc domāt?
— Ieslēdz galvu un padomā par to, ko es tev tūlīt pateikšu.
— Nu, saki
— Mana alga ir tūkstoš piecsimt eiro, – Māris teica un uzreiz ātri piebilda, – ko es visu līdz pēdējam centam atnesu mājās.
Un, ja es veidotu slēptuvi, tad, lai sakrātu tādu summu, man būtu visa alga tajā jāliek vairāk nekā 28 gadus! Dzirdi? Un tu nepamanītu, ka es tik ilgi tev neatdodu algu?
Lai gan Maija nesūdzējās par attapību, teiktā jēga līdz viņai nonāca pakāpeniski. Un, kad viņa saprata, ka vīram ir taisnība, radās pamatots jautājums:
— Bet kas tad tā par naudu? Un ko tā dara šajā mājā?
— Nezinu, Maija, – Māris apsēdās pie sievas pie virtuves galda. – Un tā ir pārāk liela summa, lai to pie mums kāds aizmirstu. Mēs neapgrozāmies tādās aprindās. Varbūt bērni zina?
Šajā brīdī Maijas domas sāka skriet neprātīgā ātrumā:
— Dievs, kur viņi ir iesaistījušies? – Maija izbailēs aizklāja muti ar plaukstu.
— Līva! – Māris uzsauca.
— Re, kā! – meita iesaucās, ienākot virtuvē. – Jūs banku atvērāt?
— Jokus pie malas! – Maija stingri noteica. – Tu zini, no kurienes te uzradās šī nauda?
— Ja es to nestu, – Līva teica, – tad noteikti ne uz mājām. Es savos sešpadsmit pieprasītu priekšlaicīgu emancipāciju un notītos no jums kaut kur, kur ir silti un palmas.
— Paldies, meitiņ, par labajiem vārdiem, – Māris noteica, grozot galvu. – Tava mīlestība pret ģimeni ir vienkārši pāri malām.
— Ai, man arī ģimene. – Līva saviebās. – Katrs pats par sevi. Pat sakarīgu telefonu nevar izdiedelēt.
Viņa nošņācās un ar pašcieņu izgāja no virtuves.
— Varbūt tā ir Jāņa nauda? – Maija jautāja. – Viņš jau piepelnās.
— Maija, es pa visu mūžu tik daudz nenopelnīšu. Kur viņš var tik daudz piepelnīties pēc lekcijām? – Māris jautāja. – Godīgi tādu naudu nenopelnīt. Un tagad Jānis kaut kur ir pazudis.
— Māri, nebiedē mani. – Maija klusi noteica.
— A tu domā, ka man pašam nav bail? Tie ir 500 tūkstoši, nevis saburzīts piecdesmitnieks.
Mazliet no sākuma
Pārticība ģimenē ir relatīvs jēdziens. Un tā vairāk ir atkarīga no tā, kādi šai ģimenei ir tēriņi. Māris gadu gaitā saprata svarīgu lietu: jo mazāk mājās naudas, jo mazāk tās tiks iztērēts visādām nevajadzīgām drazām. Bet viņa sieva bija meistare notriekt naudu neierobežotos daudzumos.
Tāpēc Māris darbā sasniedza tādu līmeni, kur viņa alga kļuva tūkstoš piecsimt eiro, un tālāk vienkārši strādāja bez jebkādiem mēģinājumiem kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm. Bet sievai viņš baroja atrunas, sak, nevirza, nepiedāvā, “savējie” visur priekšā un tā tālāk. Bet, kamēr šī gudrība pie Māra atnāca, viņš, protams, centās.
Kāzas nācās rīkot pieticīgas šaurā lokā. Pirmkārt, naudas īpaši nebija, un otrkārt, Maija precējās piektajā grūtniecības mēnesī. Viņa negribēja runas, ka ir Māri noķērusi uz bērnu. Apmēram tā cilvēki varētu domāt, jo attiecības pirms kāzām Mārim ar Maiju bija svārstīgas. Brīdi kopā, brīdi šķirti, te tiekas, te viens otru pazīt negrib. Un te pēkšņi …. un kur tu liksies. Ja pavisam atklāti, tad Māris Maiju mīlēja. Bet viņai bija kašķīgs raksturs. Tāpēc arī normālu attiecību nebija.
— Varbūt tā ir kompensācija par skaistumu? – Māris pieļāva.
Un Maija tiešām bija ļoti skaista. Bet, kad viņš piekrita kļūt par viņas vīru (un bildinājumu, ja to tā var nosaukt, kad viņu piespieda pie sienas ar faktu, izteica tieši Maija), Māris uzskatīja, ka ir glābis Maiju no neērtas situācijas un ka bērns piedzims laulībā. Skaidrs, ka laiki vairs nav tie un citu viedoklis vairs tik ļoti neuztrauc, bet aprunāšanu aiz muguras negribējās. Ģimenes dzīves sākumā Māris centās nopelnīt ģimenei pēc iespējas vairāk. Jo vairāk tā pēc, ka piedzimušais dēls iedvesmoja tēvu uz lieliem darbiem.
Bet, lai cik Māris nepelnītu, viņš no Maijas dzirdēja tikai:
— Vēl! Vēl!
Un Māris centās. Pa dienu pamatdarbā, naktī “haltūrās”, bet vakaros vēl mēģināja ko piestrādāt. Bet gadu pēc dēla piedzimšanas Maija dāvāja Mārim vēl meitu. Un te “Vēl!” ne tikai skanēja katru dienu, bet burtiski tika iekalts. Mārim nekas neatlika, kā turpināt strādāt līdz spēku izsīkumam. Un viņš būtu beidzies kaut kur darbā, ja nebūtu sācis kontrolēt sievas tēriņus.
— Tu gribi teikt, ka es nopelnu ne tikai mūsu ģimenei, bet vēl arī tavai mammai? Un viņa ko, strādāt nevar?
— Tā ir mana mamma. – Maija teica pretī.
— Viņai ir darbs un alga, lai pati sevi nodrošina.
— Viņai nepietiek.
— Tad lai mācās taupīt.
— Nu, Māri… – Maija izmantoja savus sievišķīgos trumpjus un aplika rokas vīram ap kaklu.
— Vēl kaut centu no manas algas tu viņai dosi, es no tevis aiziešu, bet bērniem vienkārši maksāšu.
Mazākais tas, ka mīļā māmiņa palika bez meitas palīdzības, bet Māris vēl arī apgrieza tēriņus drēbēm, delikatesēm un izklaidēm. Trīs mēneši pilnīgas izdevumu kontroles, kad Maija atskaitījās par katru centu, un tas noveda Māri pie stabilas tūkstoš piecsimt eiro algas. Un, lai cik Maija nelūgtu pelnīt vairāk, Māris atbildēja vienādi:
— Esmu sasniedzis griestus. Ja gribi vairāk naudas, ej strādāt pati.
Atmosfēra mājās bija, maigi izsakoties, sarežģīta. Māris ģimeni neatstāja, jo kaut kur dziļi sevī turpināja mīlēt Maiju. Bērnus viņš mīlēja bez nosacījumiem. Savukārt Maija objektīvi saprata, ka ar diviem bērniem miljonāru viņa neatradīs. Un arī Māris nebija tik slikts. Kad Maija sāka strādāt, viņš viņas algai pat nepieskārās. Nodrošināja ģimeni pats, bet Maija savu naudu tērēja tam, ko uzskatīja par vajadzīgu tieši sev.
Ko Jānis un Līva dzirdēja kopš bērnības? To, ka mamma pieprasa viņam vairāk naudas. Ko atbildēja tētis? Nē. Un nebūs. Mācies dzīvot ar to, kas mums ir. Sakarā ar to viņi nebija izlutināti. Viņiem bija viss nepieciešamais. Taču vēlme pēc vairāk, labāk un dārgāk vienmēr saglabājās. Tāpēc Līva, kad viņai palika piecpadsmit, teica, ka sapņo drīzāk izaugt un apprecēties. Lai nebūtu jāskaita katrs cents, kā tas notiek viņu ģimenē.
Vienu reizi Maija izdarīja ko necienīgu, neiedomājami netaisnīgu…
Bet pat tas nav trakākais, kas izvērtās, kas beigās izrādījās
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
