Savukārt Jānis pēc skolas iestājās tehnikumā, lai iegūtu metinātāja profesiju un pats sāktu pelnīt naudu. Viņš bija otrajā kursā, kad atnesa mājās pirmos simts eiro.
— Nopelnīju! – teica pilnīgi laimīgs Jānis.
— Oho! – Māris nopriecājās. – Malacis! Nu, stāsti!
— Nu, tur viens kaimiņš paņēma nomā metināšanas aparātu, bet īsti nemāk lietot. Es viņam pateicu, ka par simtnieku sametināšu viņam eņģi uz vārtiem. Un lūk!
— Par vīru audz! – Māris paplikšķināja dēlam pa muguru.
— Biežāk tur skaties apkārt. Varbūt vēl nopelnīsi. – teica Maija, paņemot naudu…
Māris ar Jāni izbrīnītām acīm pavadīja banknoti, bet neko nepateica. Savukārt nākamajā dienā mamma lielījās ar jaunu blūzi. Nākamreiz Jānis naudu vairs nedeva, bet mamma to atrada, kad kārtoja viņa istabu. Un vienkārši paņēma. Un pēc tam pat paldies nepateica, kad gozējās jaunos apavos. Bet, kad mājā ko pirms gada bija nopirkuši un sākuši remontēt Maija atrada 500 tūkstošus, tas radīja ļoti daudz jautājumu. Iztērēt viņa varētu arī vairāk – tā nebūtu problēma. Taču tā bija pārāk liela summa viņu ģimenei.
Uz jautājumu vētru par atrasto naudu Jānis atbildēja atturīgi – ka tā ir viņa. Māris saberzēja rokas, bet Maijas acīs iedegās uguntiņas, gaidot turpmākos tēriņus.
— Tā ir mana nauda, – Jānis atkārtoja. – Un es jums to neatdošu.
— Ko? – vecāki iesaucās vienā balsī.
— Mamma, ja tu nolemsi to atņemt, kā agrāk, kad kārtoji manu istabu, tad es rakstīšu iesniegumu, oficiālu iesniegumu! Man ir video, kā tu paņem manu naudu!
— Kā tu drīksti? – Maija iesaucās.
— Un viegli! – tikpat nopietni atbildēja Jānis. – Tu man pēdējā mēneša laikā vairākus simtus nočiepi! Un kopā ar šo naudu tas jau skaitās īpaši lielos apmēros.
— Puika! – Māris uzsauca.
— Nekā nebija, kāds es jums vairs puika. – Jānis atbildēja. – Tā vietā, lai normāli uzturētu ģimeni, uzstādīji limitus. It kā nezinātu, ka māte ir gatava tērēt sev visu pasaules naudu. Tev vajadzēja vai nu viņu nolikt pie vietas, vai pelnīt vairāk.
— Kur tu ņēmi tādu naudu? – Maija jautāja. – Un nemelo, ka tu to nopelnīji.
— Man to tēvs iedeva, – Jānis atbildēja.
— Es nedevu. Nestāsti nu pasakas.
— Ne tu, bet īstais. – Jānis pagriezās pret Maiju. – Nomierini viņu, vai arī es pastāstīšu daudz ko interesantu.
Maija nobālēja.
— Tev sveiciens no Valda. – Jānis pasmaidīja.
Pasaka par bijušā iemītnieka “krājkasīti” izkūpēja vienā mirklī. Viss tapa skaidrāks par skaidru. Māja Saulkrastos tā arī vēl šodien stāv tukša…
