Kad likās, ka viss sliktākais jau aiz muguras, notika vēl viens trieciens — pēc spēcīga lietus mēs pamanījām, ka mājā tek jumts. Mitrums sāka parādīties griestos, un, izjaucot apšuvumu, atklājās, ka tvaika izolācijas vispār nav! Tas nozīmēja, ka kondensāts uzkrāsies un drīz vien sāksies pelējums.
Griestus nācās pilnībā noņemt. Zem tiem atklājās vēl viena “dāvana” — elektroinstalācija nebija izolēta, vadi vienkārši bija savīti un apvilkti ar lenti. Turklāt ūdens skaitītāju mezgli atradās kaut kādā vecā eļļainā vannā, bez stiprinājumiem. Tas viss bija bīstami ne tikai īpašumam, bet arī mūsu drošībai.
Lasi vēl: Es runāju ar savu vīru pa tālruni, bet viņš nenolika klausuli un tas, ko es dzirdēju, izglāba mani
Un tas vēl nebija viss. Kad nonācām līdz vannas istabai, izrādījās, ka kontaktligzdu izvadi ir izdarīti tik zemu, ka izlietni varēja uzstādīt tikai ceļgalu līmenī. Nācās nojaukt arī flīzes un visu pārbūvēt no nulles. Faktiski no mājas, par kuru mēs samaksājām kā par “remontētu un pilnībā gatavu dzīvošanai”, palika tikai sienas.
Es jutos pilnīgi izsmelta, nogurusi, pievilta. Katru reizi, kad šķita, ka beidzot viss ir labā kārtībā, atklājās jauna problēma. Es domāju, skatoties uz sapņu māju, kas pārvērtās par būvlaukumu, un nespēju saprast — kā var būt tik daudz melu? Kā cilvēki var ar mierīgu sirdi pārdot māju, zinot, ka tā burtiski sabrūk?
Tomēr mēs nolēmām necelt rokas gaisā. Mēs atradām godprātīgus speciālistus, soli pa solim visu sakārtojām, un tagad māja pamazām sāk kļūt par īstām mājām — drošām, siltām, mūsu pašu rokām radītām.
Vēlāk es noteikti padalīšos ar to, kā mums beidzot izdevās šo murgu pārvērst stāstā ar laimīgām beigām — un vai mēs vispār nolēmām šo māju paturēt.
