Mēs nopirkām māju no kāda vīrieša, kurš, kā mēdz teikt, bija krājējs — viņš krāja visu, kas vien pagadījās, un nespēja izmest neko. Dzīve viņu bija pamatīgi izmainījusi, bet kas notika iekšā mājā tas ir garš stāsts
Agrāk viņš bija gudrs, izglītots un cienījams cilvēks — pazīstams mūsu pilsētas domes priekšsēdētājs, kurš prata skaisti runāt un risināt jebkuru publisku vai sarežģītu jautājumu. Viņam piederēja savs bizness, kas ilgu laiku sekmīgi attīstījās. Cilvēki viņu cienīja un meklēja pie viņa padomu, taču, kā tas nereti notiek, liktenis ne vienmēr ir žēlīgs. Pēc smagiem dzīves notikumiem viņš pamazām palaidās.
Sākumā tas bija tikai nedaudz, negribēja iziet sabiedrībā, kavēja darbu. Pēc tam apkārtējie sāka saprast. Vēlāk viņš sāka palikt viens mājās, nebrauca ne pie viena ciemos un drīz arī nevienu neaicināja mājās. Nesvinēja svētkus, jo tikai pēc tam visi saprata kāpēc viņš nevienu neaicina.
Tā viņa māja pārvērtās par vietu, kur bieži aizvērti aizkari un aizslēgtas durvis. Kaudzes ar miskastes maisiem— jo arī to viņš negribēja iznest, jo tad būtu jāiet ārā — šie miskastes maisi mētājās visur: zemē, dārzā, uz palodzēm, pat pirtī. Tas bija īsts liecinājums tam, cik ļoti dzīve bija izslīdējusi no viņa rokām.
Protams, ar šādu dzīvesveidu viņš vairs nespēja sekot līdzi mājas stāvoklim. Pagalms bija pilnībā aizaudzis ar zāli, krūmiem un pat jaunajiem bērziem, kas bija izdīguši starp sapuvušajiem dēļiem. Dārza vietā bija savācies vesels miskastes kalns — veci apavi, saplīsuši trauki, tukšas pudeles, sapelējuši būvmateriāli un visādi sīkumi, kas gadiem krājušies bez jebkādas jēgas. Ieejot pagalmā, bija sajūta, it kā tu ienāktu laikā pamestā pasaulē, kur daba pati cenšas atgūt savu teritoriju.
Kad mēs nolēmām doties apskatīt šo māju, mēs jau bijām gatavi šiem skatiem. Jau pirms tam bijām dzirdējuši stāstus par to, kā tur viss izskatās. Bet tas mūs nebaidīja. Mēs ieraudzījām potenciālu.
Zem visa šī haosa, zem putekļu un vecuma kārtām, mēs sajutām — tur ir dvēsele. Pašā mājā bija kaut kas gaišs, silts un mājīgs. Tā bija plaša, ar pārdomātu plānojumu, lielu pirti un glītu, līdzenu zemesgabalu, kur varētu izveidot skaistu dārzu. Mēs sapratām — jā, būs grūti, bet šī vieta ir tā vērta.
Tagad mūs gaida jautrs un reizē nogurdinošs darbs — sakopt visu, atjaunot, atsvaidzināt un pārvērst šo pamesto māju par savu sapņu ligzdiņu. Un kāds no tā visa būs rezultāts? To rādīs laiks. Varbūt tas nebūs viegli, bet noteikti — interesanti. Pēc mājas iegādes mēs uzreiz ķērāmies pie darba, jo šķita, ka pati māja mūs sauc un lūdz iztīrīt.
Kad beidzot bijām iznēsājuši lielāko daļu atkritumu un gaisa smaka kļuva neizturama, es nolēmu ķerties pie tapešu noņemšanas. Gribējās redzēt vismaz nelielu progresu, kaut mazāko pārmaiņu, kas parādītu — mēs virzāmies uz priekšu. Tā sajūta, kad pamazām redzi sienu atdzīvojamies, ir ļoti iedvesmojoša.
Tajā dienā atbrauca Deniss, mans vīrs — un man tas bija patiesi liels atvieglojums. Pēc vairāk nekā piecpadsmit stundām, kas bija pavadītas, vienatnē tīrot un šķirojot atkritumus, es biju nogurusi līdz pēdējam. Domāju tikai par vienu — kāpēc es vispār ielaidos šajā trakumā? Bet, kad mēs sākām strādāt kopā, viss mainījās.
Darbs gāja ātrāk, jautrāk, un pat sarežģītākie darbi šķita vieglāk izdarāmi, kad ir kāds, ar ko pasmieties par neiedomājamajām “rūpnieciskajām tapetēm”, kas burtiski bija pienaglotas pie sienām.
Katra nagliņa bija kā neliels pārbaudījums, bet arī kā solis tuvāk sapnim. Būvbaļķus vēl neesam nolēmuši slīpēt — tas prasīs gan laiku, gan pacietību, un turklāt tas ir ļoti putekļains process. Tomēr man gribējās izmēģināt, cik efektīvs var būt vienkāršs ziepjūdens šķīdums un špaktelēšanas lāpstiņa, lai noņemtu vecās avīzes, ar kurām reiz bija aplīmētas sienas. Izrādījās — metode strādā! Lēni, bet strādā. Tas arī ir svarīgi — redzēt, ka kaut kas notiek, ka sienas pamazām atklāj savu koka faktūru.
Kad galvenā istaba bija puslīdz tīra, mēs pārgājām uz virtuvi, un tur mūs gaidīja īsts pārsteigums. Nē, ne kāds portrets vai slēpts dārgums, bet — bieza māla kārta starp baļķiem, kas, to noņemot, vilka sev līdzi pakulu slāni. Viss bija aizsmērēts, sacietējis un laikam kalpojis kā siltumizolācija.
Mēs nesapratām kas tā par aizvēsturi, kas vairs tā siltina mājas. Izrādās vīrietis ar šo krājēja variantu taupīja uz visu. Lai ietaupītu malku viņš pats ir siltinājis šīs sienas un protams darījis to ar dabas materiāliem.
Lasi vēl: Sāli pērku kilogramiem – neaizstājams palīgs ar interesantām īpašībām, pastāstīšu kam to izmantoju
Šo sienu attīrīšana no tapetēm un māla aizņēma vairākas dienas, rokas bija nogurušas, visas drēbes putekļos, vairāki pāri saplēstu cimdu un par darba stundām nemaz nerunājot. Bet, kad beidzot ieraudzījām koka siltos toņus un tīro virsmu, mēs abi sajutām patiesu gandarījumu. Nekad nevar spriest par grāmatu pēc tās vākiem, tāpat arī par māju un cilvēkiem. Vienā brīdī tu esi pazīstams, godājams cilvēks, bet otrā brīdī tu mājas sienu siltini ar sūnām, pakulām un mālu…
Kad pabeidzām tīrīt sienas, tas bija mūsu pirmais nelielais uzvaras brīdis. Mazs solis ceļā uz to, lai šī reiz pamestā māja atkal kļūtu par skaistu, siltu vietu, kur smaržos kafija, kur būs smiekli, sarunas un miers. Un, lai arī priekšā vēl daudz darba, mēs jau zinām — tas viss ir tā vērts.
