Esmu dzirdējusi daudz dažādu viedokļu par lietotu auto tirdzniecību tepat Latvijā. Daudzi paziņas vīpsnāja un teica, ka Jelgavā lietotas mašīnas pirkt nav tas labākais variants – sak, visi tirgoņi ir vienādi un nekur jau tālāk par tiem “Taurages brīnumiem” netiksi.
Taču šoreiz, tajā placītī Jelgavā, viss tiešām sakrita tā, kā tam vajadzēja sakrist jau pašā sākumā. Es pati pārliecinājos, ka visus nevar mest vienā maisā un joprojām ir vietas, kuras strādā ar citu attieksmi.
Mūs sagaidīja divi brāļi. Nekādu uzspēlētu smaidu vai to salkano tekstu, no kuriem gribas šķobīties. Viņi vienkārši pienāca klāt, pajautāja, ko meklējam, un es, norijusi kamolu kaklā, izstāstīju savu Lietuvas sāgu. Vecākais no brāļiem tikai saprotoši pasmaidīja – viņš teica, ka neesmu ne pirmā, ne pēdējā, kas Tauragē nopērk skaistu bildi, nevis mašīnu. Viņu attieksmē nebija tās steigas man kaut ko “iegrūst”, un tas beidzot ļāva atslābt.
Tad es ieraudzīju viņu – melnu, laistošos BMW 320 “facelift” modeli. Vizuāli auto bija teicamā stāvoklī, salons – tīrs un nenolietots, un, kad pacēla haubi, dzinējs strādāja apbrīnojami klusi un smuki.
Bija uzreiz redzams, ka par šo mašīnu kāds tiešām ir rūpējies. Puiši man vienkāršiem vārdiem paskaidroja, ka viņiem šis gadu gaitā ir kļuvis vairāk par tādu kā hobiju un sirdslietu, tāpēc viņi paši atlasa tikai tādus auto, ar kuriem nebūtu kauns braukt pašiem.
Man patika, ka viņi necentās man neko noslēpt. Tā vietā viņi man izstāstīja visu līdz pēdējam sīkumam – ieteica, kādu eļļu labāk liet un kādas “fīčas” ievērot, lai motors kalpotu ilgi, un kā ziemā pareizi apieties ar dīzeli lielā salā.
Patiesībā brāļi man paņēma to nelaimīgo Audi kā daļu no samaksas, solot to paši saviem spēkiem savest kārtībā. Tas man bija milzīgs atvieglojums, jo es pat nezināju, kā no tās lūžņu kaudzes tikt vaļā.
Šobrīd braucu ar savu BMW un joprojām nevaru sūdzēties – viss strādā kā pulkstenis. Starp citu, iedvesmojusies no mana stāsta, arī draudzene drīz pēc tam Jelgavā nopirka sev Audi. Viņa no sākuma raustījās, bet nu jau labu laiku brauc un bēdu nezina. Tas tikai pierāda, ka tepat Jelgavā var atrast tiešām sakarīgas un uzticamas mašīnas – nav obligāti jākūļas nezin kur, meklējot laimi svešumā, ja labi varianti ir tepat deguna galā.
Sēžot pie sava auto stūres, esmu daudz domājusi par to, kāpēc es vispār toreiz pieļāvu tādu kļūdu. Es biju iedomājusies, ka esmu gudrāka par visiem un ka tie 500 eiro ietaupījuma ir mana personīgā uzvara, bet patiesībā es biju tikai viegls mērķis.
Mana vēlme ietaupīt bija aizmiglojusi veselo saprātu. Tagad es skaidri saprotu, ka lēts sākumā gandrīz vienmēr nozīmē dārgs beigās – tā nav tikai nodrāzta frāze, tā ir skaudra realitāte. Tie eiro, ko es it kā “pārmaksāju” tepat Latvijā, patiesībā nebija nekāds uzcenojums. Tā bija maksa par manu sirdsmieru un garantija tam, ka man nebūs jātērē tūkstoši remontos jau pirmajā mēnesī.
Es sapratu, ka uzticēšanās ir jānopelna. Lietuvā es uzticējos svešiniekam tikai viņa plata smaidā dēļ, bet šeit es beidzot izvēlējos cilvēkus, kuriem ir svarīgs viņu vārds.
Tagad es vairs nekad nedzīšos pakaļ zemākajai cenai sludinājumos. Es izvēlos kvalitāti un pārdevējus, kuriem varu piezvanīt arī pēc tam, kad nauda jau ir samaksāta.
Bet, ja godīgi, tad jau nav nozīmes, kur tu to mašīnu pērc – Lietuvā vai Latvijā. Lietots auto galu galā vienmēr ir un paliek laimes spēle. Tikai pērkot tepat pie pārbaudītiem cilvēkiem, tu tās izredzes uz “laimīgo lozi” padari krietni lielākas.
Man šoreiz tiešām paveicās, ka viss tā beidzās. Mana dārgā mācība noslēdzās laimīgi, un tagad es zinu – tie “pārmaksātie” eiro ir labākā investīcija tajā, lai ziemas rītā tavs vienīgais uztraukums būtu par to, cik stipru kafiju šodien pagatavot.
Izvēlieties pārbaudītas vērtības, tas tiešām ir tā vērts!
