Dzīvokļa iegāde Rīgas vēsturiskajā centrā, tā sauktajā “vecajā fondā”, vienmēr nāk komplektā ar savu devu neizbēgamas mistikas
Tās ir vertikālas plaisas kā senas zīmes uz augstajām sienām, tās ir čīkstošas koka dēļu grīdas, kas šķietami reaģē uz katru tavu domu, un tā īpašā, netveramā pagātnes smarža, kurā jūtams vecs mēbeļu vasks, sausi putekļi un paaudžu vēsture. Taču tajā brīdī, kad es parakstīju pirkuma līgumu, neviens mani nebrīdināja, ka veca Rīgas namsaimnieka māja var glabāt ne tikai arhitektoniskas pērles, bet arī īstus, bīstamus un reibinošus noslēpumus.
Mans stāsts sākās ar pavisam parastu, pat ikdienišķu darījumu: mājīgs divistabu dzīvoklis pirmskara namā uz Klusā centra robežas, par saprātīgu cenu, ar logiem, kas vērsti uz klusu pagalmu, kur katru rītu starp kokiem iespīd pirmā saule. Un tas beidzās ar to, ka es nejauši uzgāju slēptuvi, kas burtiski apgrieza kājām gaisā visu manu līdzšinējo dzīvi un uzskatus par to, kas es esmu.
Viss sākās kā parasts pirkums ar vieglu piedzīvojumu pieskaņu – es jutos kā jauna nodaļa šīs ēkas garajā hronikā. Dzīvoklis pirmajā acu uzmetienā izskatījās pilnīgi parasts, pat nedaudz nolaists: vairākos slāņos pārlīmētas vecas papīra tapetes, nedaudz ieliekušās grīdas, kuras klāja nodilušas linoleja loksnes, bet visam pāri valdīja neaprakstāms raksturs un augstie griesti ar saglabātām rozetēm.
Mājas vēsture sniedzās gandrīz gadsimta garumā – tā bija piedzīvojusi Latvijas brīvvalsts uzplaukumu, arī sliktākos gadus un atmodu; mājoklis gadu gaitā bija gājis no rokas rokā, un katrs iemītnieks, no Latvijas laika ierēdņiem līdz padomju inženieriem, bija atstājis savas ēras neizdzēšamās pēdas.
Pēc darījuma noslēgšanas un atslēgu saņemšanas no iepriekšējās saimnieces, kundzes vārdā Mirdza, es ar pilnu entuziasmu sāku veikt remontu, lai atbrīvotu telpu no gadu desmitiem krātajiem uzslāņojumiem. Kāda tādā darba pilnā dienā, noplēšot smagu, iebūvētu skapi guļamistabā, es pamanīju dīvainu, nelīdzenu atveri sienā: tā bija akurāta, neliela koka lūka, kura, spriežot pēc biezās putekļu kārtas un pelēkajiem zirnekļu tīkliem, nebija vērta vaļā vismaz pusgadsimtu.
Mans prāts uz mirkli apjuka un sirds sāka sisties straujāk, krūtīs iestājās dīvains klusums. Kas tur varētu būt paslēpts no svešām acīm. Zinātkāre, kā tas mēdz notikt, ātri vien uzvarēja jebkādu piesardzību vai šaubas. Es uzmanīgi, cenšoties nesalauzt veco mehānismu, pavēru lūku un ieraudzīju tumšu tukšumu, kurā gulēja smaga metāla kaste ar nodilušu rokturi. Iekšā atradās mapes un saini – tie bija akurāti parakstīti skaistā, slīpā rokrakstā, apzīmogoti ar sarkanu vasku un oficiāliem zīmogiem, kuru datumi aizsniedzās līdz pat pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un vidum.
Slēptuve un dokumenti: ko es atradu
Dokumenti, kurus es sākumā bailīgi pārcilāju uz putekļainās grīdas, izrādījās pārsteidzoši daudzveidīgi un juridiski smagi. Tur bija oriģinālas īpašumtiesību apliecības uz vairākiem namīpašumiem tepat Rīgā, uz kaimiņu ielām, par kuriem mūsdienu zemesgrāmatā nebija ne miņas vai kuri skaitījās kā valstij piederoši vai sen “pazaudēti” vēstures līkločos.
Testamentu un pilnvaru kopijas, kurās parādījās Jāņa un Annas vārdi, minot milzīgas naudas summas, banku kontu numurus un pat zelta noguldījumus, kas veikti vēl pirms 1940. gada. Vēstules ar personīgām piezīmēm par mantojuma tiesībām un dzimtas saitēm, kas nekad nebija tikušas reģistrētas mūsdienu digitalizētajās datubāzēs vai arhīvu publiskajās daļās.
Sākumā es sēdēju uz grīdas un vienkārši nespēju saprast, ko ar šo visu iesākt. No vienas puses – tie varēja būt tikai veci, nevienam nevajadzīgi papīri, vēstures atkritumi. No otras puses – es sapratu, ka tas varētu būt sākums kaut kam reāli nozīmīgam un pat bīstamam. Pirmās konsultācijas ar juristu, vārdā Andris, apstiprināja manas aizdomas: daļa no šiem dokumentiem joprojām varēja legāli kalpot par pamatu īpašumtiesību atjaunošanai, bet cita daļa norādīja uz iespaidīgiem naudas līdzekļiem, kas gadu desmitiem bija gulējuši aizmirsti ārzemju kontos un arhīvu fondos.
Bet galvenā vērtība tomēr nebija tikai materiālajā pusē. Šī slēptuve kļuva par dzīvu saikni starp Rīgas skarbo vēsturi, cilvēku traģiskajiem stāstiem un manu personīgo, jauno dzīvi šajā mājā. Es pirmo reizi savā mūžā pa īstam sajutu to neticamo dokumentu spēku, kuri, šķita, bija pazaudēti uz visiem laikiem karu un deportāciju jukās, bet patiesībā pacietīgi gaidīja savu stundu sienas nišā.
Juridiskā spēle: kā tas viss risinājās
Izrādījās, ka daudzi no atrastajiem dokumentiem tieši kontradiktēja pašreizējai oficiālajai reģistrācijai Latvijas kadastrā. Vairāki dzīvokļi un ēkas jau sen bija tikuši nelikumīgi privatizēti vai caur dažādām metodēm pārrakstīti uz vairākām trešajām personām. Šeit sākās garas un sarežģītas “birokrātiskās dejas”, kas prasīja neizmērojamu pacietību. Sākās rūpīga dokumentu autentiskuma pārbaude pie labākajiem Rīgas notāriem un valsts arhīvos, lai pierādītu, ka papīrs un tinte ir oriģināli.
Sekoja sarežģīta iesniegumu noformēšana instancēs par īpašumtiesību atzīšanu un ierakstu labošanu zemesgrāmatā. Bija nepieciešams vērsties citā iestādē, lai atzītu senos testamentus par spēkā esošiem, neskatoties uz to, ka pagājuši vairāk nekā 80 gadi.
Latvijas prakse šādos unikālos gadījumos rāda: veci, oriģināli dokumenti var spēlēt izšķirošu, pat graujošu lomu, ja vien izdodas pierādīt to izcelsmi un mantinieku nepārtraukto līniju. Man šis nogurdinošais process aizņēma gandrīz gadu, pilnu ar neziņu, bet katra sēde, kurā piedalījās arī liecinieks Pēteris, kurš atcerējās mājas pirmos saimniekus, tuvināja mani atrisinājumam. Dokumenti no “vecajiem papīriem” kļuva par dzelžainiem pierādījumiem.
Ar ko beidzās stāsts
Rezultātā es guvu uzvaru – saņēmu oficiālu spriedumu, kas atzina manas tiesības uz daļu no nekustamā īpašuma vērtības, par kuru pat mājas pašreizējie apsaimniekotāji neko nezināja. Tāpat, sadarbībā ar starptautiskiem speciālistiem, izdevās atrast un atjaunot tiesības uz bankas kontu, kuru bija pilnībā aizmirsis papīros minētais vienīgais dzīvais mantinieks, sirms kungs, kurš tagad dzīvoja klusā lauku mājā netālu no Kuldīgas.
Bet par visu vairāk man palika atziņa, kas mainīja manu pasaules uztveri: vecs Rīgas mājoklis nav tikai akmeņi, oša koka parkets un griestu karnīzes. Tas glabā paaudžu atmiņu, smagus un priecīgus cilvēku lēmumus un viņu lauztos vai piepildītos likteņus. Man tas bija kā apskaidrība – katram dzīvoklim, katram atrastajam dokumentam ir svars, kas tālu pārsniedz tā tirgus vērtību eiro izteiksmē.
Kā viss beidzās un ko vēl autors atklāja – par to uzzini lasot nākamo lapu
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
