Šis ir viens no tiem stāstiem, kuru atceroties joprojām pārņem nepatīkams sūrums atmiņās. Tā nav tikai neveiksme ar tehniku, bet gan skarba mācība par to, cik tālu var iet cilvēka vēlme apmānīt otru, acīs skatoties un stingri spiežot roku.
Tas rada to specifisko sajūtu, kad saproti – pasaule ne vienmēr darbojas pēc godaprāta principiem. Viss notika pirms kāda laika, taču šis gadījums kļuva par manu personīgo lūzuma punktu. Kopš tās dienas jebkurš lielāks pirkums man vairs nav tīrs prieks, bet gan pamatīgas aizdomas un bažas.
Es laikam piederu pie tiem, kuri tic, ka godīgums ir pašsaprotama lieta. Manī nav tā “shēmotāja” gēna, un es vienmēr esmu uzskatījis – ja rīkojies taisnīgi, pasaule tev atbildēs ar to pašu. Diemžēl Talsu šosejas malā es sapratu, ka šie principi lietoto auto tirgū nedarbojas.
Kā inženieris-konstruktors esmu pieradis pie skaitļiem un faktiem. Ja rasējumā ir kļūda, konstrukcija sabrūk. Ja materiāls ir brāķis, tas neiztur slodzi. Viss ir loģiski un prognozējami. Taču cilvēku rīcību, īpaši, ja runa ir par naudu un lietotām automašīnām, nevar aprēķināt ar nekādām formulām.
Sapnis par leģendāro “trīs-nulli”
Viss sākās ar manu senu sapni. Es meklēju nevis vienkārši mašīnu, bet tieši 2004. gada BMW E46 330Cd kupeju. Inženiera prāts man teica, ka šis 3.0 litru dīzeļdzinējs (M57) ir viens no labākajiem, kāds jebkad uzbūvēts – jauda, griezes moments un resursi vienā iepakojumā.
Es tam biju krājis naudu gandrīz trīs gadus, strādājot papildstundas un atsakoties no daudziem sīkiem priekiem. Mans mērķis bija skaidrs: atrast koptu eksemplāru, kas kalpos gadiem.
Kad beidzot ieraudzīju sludinājumu – kupeja, nopulēta, ar solījumu par “pilnu rūpnīcas M-paku” un ideālu tehnisko stāvokli, es nevarēju nociesties. Pārdevējs, vārdā Jānis, telefona sarunā skanēja ļoti pārliecinoši. Viņa balss bija mierīga, pat nedaudz lepna par savu preci.
– Zini, Mārtiņ, šitas vāģis ir konfekte. Pats no Vācijas dzinu, priekš sevis taisīju, bet nu ģimenes apstākļi spiež pārdot. M-paka oriģinālā, nevis kaut kāds lētais plastmasas pakaļdarinājums. Brauksi un smaidīsi! – viņš klāstīja tik sirsnīgi, ka es jau domās redzēju sevi svētdienas izbraucienā pie šī vācu inženieru mākslas darba stūres.
Tikšanās Talsu pievārtē: “Viss ir bumbās!”
Vienojāmies tikties Talsos, pie vietējā “Circle K”. Diena bija saulaina, un, kad ieraudzīju BMW, tas tiešām mirdzēja. Melnā krāsa spēlējās saulē, un R18 diski izskatījās iespaidīgi. Jānis iznāca pretī ar platu smaidu, stingri paspieda roku un uzreiz sāka “ekskursiju” ap auto. Viņš runāja daudz, bet viss teiktais it kā apstiprināja manus novērojumus.
– Paskaties uz šito salonu, Alcantara, nekas nav izsēdēts! Un motors – strādā kā Šveices pulkstenis, – viņš teica, lepni atverot haubi. – Es tur speciāli neko neesmu mazgājis, redzi, viss sauss, nekādu eļļas noplūžu. Inženieris taču saprot, kas ir tīrs darbs, vai ne?
Es mēģināju saglabāt vēsu prātu. Pārbaudīju šķidrumus, paklausījos, kā dzinējs strādā tukšgaitā. Skaņa bija patīkama, bez liekiem trokšņiem. Mēs izmetām līkumu pa Talsu līkumotajām ielām, un uzrāviens bija tieši tāds, kādu biju gaidījis no 3.0 litru dzinēja. Auto burtiski “iekoda” asfaltā.
– Klau, Jāni, bet pēc VIN numura tiešām ir oriģinālā M-paka? Man tie bamperu stiprinājumi aizmugurē liekas nedaudz aizdomīgi, it kā sprauga būtu par milimetru par lielu, – es pajautāju, pamanot sīku nesakritību.
– Protams! Viss rūpnīcas, – viņš ne mirkli nesvārstījās, pat nepiemiedzot aci. – Tur varbūt kāds plastikāta klipsis no vecuma bišku piekāpies, nekas traks. Es taču saku, esmu BMW fans, nekvalitatīvu tehniku neatzīstu. Nauda man nav galvenais, galvenais, lai mašīna aiziet pie kāda, kas to tiešām novērtēs.
Pēc šiem vārdiem es jutos gandrīz vainīgs, ka vispār par kaut ko šaubos. Mēs devāmies uz CSDD, sakārtojām dokumentus, es pārskaitīju naudu – prāvu summu, kas bija visa mana pēdējo gadu darba auglis – un saņēmu atslēgas. Pēdējais, ko Jānis teica, pirms ieleca drauga mašīnā, bija: “Lai labi ripo, vecīt, tu nenožēlosi!”
Pirmie kilometri un dīvainā vibrācija
Atvadas bija īsas. Jānis aiztraucās, bet es beidzot biju viens ar savu melno BMW. Es iesēdos vadītāja krēslā, noregulēju spoguļus un sajutu to īpašo gandarījumu – beidzot tas ir mans. Izbraucot uz šosejas Rīgas virzienā, es baudīju dzinēja spēku. Likās, ka katrs kilometrs mani aizved tālāk no pelēkās ikdienas.
Taču pēc kādiem trīsdesmit kilometriem, tieši pie Tukuma pagrieziena, kad biju ieslēdzis kruīza kontroli, parādījās kaut kas neparasts.
Tas sākās kā tikko manāma vibrācija pie ātruma virs 90 km/h. “Varbūt riepas vienkārši nav nobalansētas vai asfalts nelīdzens?” es mēģināju sevi mierināt. Bet tad vibrācijai pievienojās dīvaina, dobja, metāliska skaņa no dzinēja puses. Tā nebija skaļa, bet manai inženiera ausij tā grieza kā nazis. Tas nebija dabisks dzinēja troksnis. Tas bija brīdinājuma signāls.
Es uzreiz mēģināju piezvanīt Jānim. Gribēju tikai pajautāt, vai viņš ko tādu iepriekš nav pamanījis.
“Abonents pašlaik nav sasniedzams…” atskanēja trulā robota balss klausulē.
Es mēģināju vēlreiz. Tad vēlreiz pēc piecām minūtēm. Rezultāts bija tāds pats. Telefons, kurš vēl pirms stundas bija aktīvs un pa kuru viņš man tik dedzīgi stāstīja par “konfekti”, tagad bija vienkārši izslēgts un nesasniedzams.
Tajā brīdī auksts sviedru piliens noritēja pār muguru…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk (…ko es atklāju, kad BMW pēkšņi apstājās šosejas vidū un kāda patiesība atklājās par “oriģinālo M-paku” Rīgas servisā)
