Pilnīgs klusums šosejas malā
Pēc vēl dažiem kilometriem dzinēja skaņa pārvērtās skaļā metāliskā klaboņā, un panelis iedegās kā Ziemassvētku eglīte. Sarkanā eļļas spiediena lampiņa bija pēdējais, ko es redzēju, pirms motors vienkārši apklusa.
Bez nekādiem trokšņiem vai dūmiem – dzinējs vienkārši apstājās, un iestājās pilnīgs klusums tieši šosejas vidū. Es paspēju noripot malā, pateicoties inercei, un paliku sēžam automašīnā, raugoties uz mēmo instrumentu paneli.
Sēdēju un skatījos uz savām rokām, kas joprojām trīcēja uz stūres rata. Gandrīz septiņi tūkstoši eiro. Tā nebija vienkārši nauda – tie bija trīs gadu darbs, tūkstošiem eiro un mana inženiera pārliecība, kas bija izkusuši mazāk nekā stundas laikā. Es vēlreiz uzgriezu Jāņa numuru, bet cerību vairs nebija. Viņš bija pazudis līdz ar manu naudu.
Servisa spriedums un “viltus” M-paka
Nākamajā dienā, kad mans BMW jau atradās Rīgas servisā uz pacēlāja, meistars pasauca mani malā. Viņa skatiens nesolīja neko labu.
– Mārtiņ, es nezinu, kas šito dzinēju “gatavoja” pārdošanai, bet tas ir profesionālis. Tur bija piegāztas klāt tādas piedevas, kas uz brīdi burtiski “salīmē” nodilušās detaļas, lai nekas negrabētu.
Tiklīdz motors kārtīgi uzsila un tu iedevi slodzi uz šosejas, tā ķīmija padevās. Tev paveicās, ka dzinējs neizšķīda pavisam, – viņš teica, noslaukot eļļainās rokas.
Bet tas nebija viss. Kad meistars sāka jaukt bamperus, atklājās vēl lielāks pārsteigums. “Rūpnīcas M-paka” izrādījās prasts, ar skrūvēm un “savilcējiem” piestiprināts pakaļdarinājums no lētas plastmasas, kas zem spīdīgās krāsas slēpa nopietnus rūsas bojājumus un pat liecības par senām avārijām. Jānis bija samelojis par katru detaļu.
Rūgtā skola un secinājumi
Šī situācija mani emocionāli sagrāva uz vairākiem mēnešiem. Ne tik daudz tās naudas dēļ, ko nācās ieguldīt dzinēja kapitālajā remontā, bet gan tās netaisnības sajūtas dēļ. Pārdevējs precīzi zināja, ko viņš man pārdod. Viņš zināja, ka pēc 50 kilometriem es stāvēšu ceļmalā ar salauztu sapni.
Tas bija mans personīgais lūzuma punkts. Tagad es vairs nekad nepērku auto bez diagnostikas uzticamā servisā, lai cik pārliecinoši un sirsnīgi nerunātu pārdevējs. Lietots auto vienmēr ir risks, taču šāda “iesmērēšana” un negodprātīga attieksme pret pircēju ir kaut kas tāds, kam nevajadzētu būt normālā darījumā. Tā ir skarba mācība, kas liek saprast – ne visi spēlē pēc godīgiem noteikumiem.
Secinājumi ir skaudri: mēs vislabāk mācāmies tieši no savām kļūdām. Tagad, ieraugot sludinājumos vārdus “konfekte” vai “tikko no Vācijas”, man pa muguru pārskrien aukstas skudriņas.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai mēģinātu meklēt Jāni Talsos un pieprasīt taisnību, vai tomēr pieņemtu šo rūgto mācību un uztvertu to kā ļoti dārgu, bet nepieciešamu dzīves skolu?
