Somā gulēja čeks par zelta aproci. Veikala noteikumos bija teikts: juvelierizstrādājumu atgriešana pienācīgā kvalitātē nav iespējama. Bet Natālija zināja Patērētāju tiesību aizsardzības likumu labāk nekā jebkurš cits, jo viņa strādāja par juristi. Un viņa zināja, ka aprocē bija sīks, tik tikko pamanāms slēdzenes defekts, ko viņa pamanīja jau veikalā, bet pārdevējs pārliecināja, ka tā ir “konstrukcijas īpatnība”. Toreiz viņa atmeta ar roku. Tagad tā bija viņas iespēja.
Viņa nebrauca mājās, bet tieši uz juvelierizstrādājumu veikalu.
— Man ir pretenzija par kvalitāti, — stingri teica viņa administratoram, noliekot aproci uz letes. — Slēdzene ir neuzticama, patvaļīgi attaisās. Es pieprasu ekspertīzi un naudas atgriešanu. Administrators mēģināja strīdēties, bet, uzdūrusies Natālijas ledainajam skatienam un dzirdējusi pāris atsauces uz Civillikuma pantiem, ātri noformēja atgriešanu. Nauda kartē atgriezās piecpadsmit minūšu laikā.
Natālija iznāca no tirdzniecības centra, pilnām krūtīm ieelpoja pavasara gaisu. Četri simti divdesmit eiro sildīja karti. Viņa uzreiz pierakstījās uz pieņemšanu pie labākā maksas stomatologa.
Vakarā mājās viņa Oļegam neko neteica. Viņš bija noguris, un negribējās viņu apbēdināt priekšlaicīgi. Vai varbūt viņa vienkārši gribēja izbaudīt triumfa mirkli vienatnē.
Iestājās jubilejas diena. Restorānā sapulcējās visi radi. Gaida Semjonovna sēdēja galda galā, starojoša, jaunā kleitā (droši vien nopirkta par naudu, kas ietaupīta uz Natālijas dāvanām). Viņa pieņēma pušķus un aploksnes, bet ar īpašu nepacietību uzmeta skatienu dēlam un vedeklai. Viņa zināja, ka viņi nenāks tukšām rokām. Viņa jau redzēja šo aproci uz savas rokas, domās to pielaikoja.
Kad pienāca Oļega un Natālijas tosta kārta, vīramāte izplūda smaidā, kas līdzinājās eļļainai pankūkai. — Dārgā mamma! — Oļegs sāka, uztraucoties. — Apsveicam tevi ar šo brīnišķīgo datumu. Dzīvo ilgi, priecē mūs! Viņš pagrūda Natāliju ar elkoni, dodot zīmi pasniegt loloto kastīti.
Natālija izgāja priekšā. Viņas rokās bija skaists dāvanu maisiņš. Gaida Semjonovna pieliecās uz priekšu, viņas acis alkatīgi iemirdzējās. Natālija izņēma no maisiņa… lielu, skaisti noformētu grāmatu cietos vākos.
— Dārgā Gaida Semjonovna, — skaļi un skaidri teica Natālija, skatoties tieši vīramātei acīs. — Mēs ilgi domājām, ko dāvināt cilvēkam, kuram viss ir. Un mēs nolēmām dāvināt tev veselību un gudrību. Tā ir tautas enciklopēdija un ilgmūžības recepšu krājums. Un vēl…
Natālija izņēma no maisiņa konfekšu kasti “Putnu piens” un paciņu labas Indijas tējas. Tās pašas, ar ziloni, ko tik ļoti mīlēja Padomju Savienībā. — …un komplekts dvēselīgai tējas dzeršanai. Lai tu, sēžot garos vakaros, dzertu tēju un atcerētos mūs ar labu vārdu.
Zālē iestājās klusums
Ligita, kas sēdēja blakus mātei, iepleta acis. Oļegs sastinga ar atvērtu muti, skatoties uz sievu kā uz traku. Viņš bija pārliecināts, ka maisiņā ir aproce. Natālija viņam teica, ka “iesaiņoja visu pati”. Gaida Semjonovna lēnām, trīcošu roku paņēma grāmatu. Smaids noslīdēja no viņas sejas, kā apmetums no vecas sienas.
— Grāmatu? — viņa pārjautāja aizsmakušā balsī. — Tēju? — Jā, mamma, — Natālija uzsmaidīja ar visspožāko smaidu. — Tu taču vienmēr teici, ka galvenais nav dāvana, bet gan uzmanība. Un ka tev, vecam cilvēkam, zelts un tehnika nav vajadzīga, galvenais ir veselība. Tā nu mēs parūpējāmies.
— Bet… — vīramāte sāka, bet apklusa, uzdūrusies Natālijas skatienam. Šajā skatienā nebija ierastās pakļāvības. Tur bija tērauds.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — nevainīgi precizēja Natālija. — Nē, nē… paldies… — izspieda Gaida Semjonovna. — Ļoti… noderīga dāvana.
Viņa nolika grāmatu malā, it kā tā būtu žurka, un pastiepās pēc baldriāna. Svinības turpinājās, bet noskaņojums pie galvenā galda bija bezcerīgi sabojāts. Ligita meta Natālijai ļaunus skatienus, čukstējās ar māti. Oļegs sēdēja sarkans kā vēzis un dzēra degvīnu glāzi pēc glāzes.
Mašīnā, pa ceļam mājās, sākās pērkona negaiss.
— Natālija, kas tas bija?! — Oļegs uzsprāga. — Tu mani apkaunoji! Visu radu priekšā! Kur ir aproce?! Tu taču teici, ka nopirki to! Natālija mierīgi vadīja mašīnu.
— Es to atdevu, Oļeg. — Ko?! Kāpēc?! Mamma gaidīja! Tu saproti, ko tu esi izdarījusi? Natālija strauji nobremzēja ceļa malā. Pagriezās pret vīru.
— Bet tagad klausies mani, dārgais. Un klausies uzmanīgi, jo es neatkārtošu. Es uzzināju, kur tagad atrodas mūsu multivārāmais katls. Un ortopēdiskais matracis, uz kura mēs ietaupījām. Un mans palantīns.
— Kur? — Oļegs apjuka.
— Multivārāmais katls ir pie Ligitas. Matracis ir pie Ligitas vasarnīcā. Palantīns ir pie kaimiņienes, tantes Veltas. Tava mamma ir atdevusi visas mūsu dāvanas, Oļeg. Visu, kurā mēs ieguldījām dvēseli un naudu. Viņa tās pārdāvina kā nevajadzīgu lūžņu, tiklīdz mēs izejam pa durvīm.
Oļegs klusēja, pārstrādājot informāciju. — Nu nevar būt… Ligita, varbūt palūdza paturēt?
— “Paturēt” uz visiem laikiem? Ligita pati man palielījās. Viņa smējās, Oļeg. Smējās par to, kā mēs cenšamies. Tavai mammai mūsu dāvanas ir tikai resurss, ar kuru viņa apgādā savu mīļoto meitiņu. Bet mēs ar tevi esam slaucamās govis. Tā nu lūk, veikals ir slēgts. Es vairs netērēšu ne centa no mūsu budžeta, lai nodrošinātu Ligitas komfortu. Gribi dāvināt mammai zeltu? Pelni pats, pāri tam, ko ienes ģimenē. Bet ne uz manu zobu un ne uz mūsu dēla pasniedzēju rēķina.
Oļegs sēdēja, noliecis galvu. Viņam bija kauns. Un sāpīgi. Un rūgti. Viņš saprata, ka Natālijai ir taisnība, bet atzīt, ka viņa paša māte tik ciniski izturas pret viņu uzmanību, bija sāpīgi.
— Kāpēc tu man uzreiz nepateici? — viņš klusi jautāja. — Tāpēc, ka tu sāktu viņu attaisnot. “Mamma ir laipna, mamma ir dāsna.” Bet man vajadzēja, lai tu redzi reakciju. Tu redzēji viņas seju, kad es uzdāvināju grāmatu? Viņai bija vienalga par uzmanību. Viņai vajadzēja zeltu. Preci. Naudu.
— Jā… redzēju, — dobji atbildēja Oļegs. Viņi brauca mājās klusumā. Nākamajā dienā Gaida Semjonovna piezvanīja Oļegam. Natālija dzirdēja šo sarunu, jo vīrs ieslēdza skaļruni, tīrot kartupeļus virtuvē.
— Dēliņ, kā tev tur klājas? — mātes balss bija vāja un ciešanu pilna. — Es visu nakti negulēju. Vajadzēja tā māti pazemot… Grāmatiņu uzdāvināt. Ligita, lūk, kolāžu uztaisīja, tur taču dvēsele jūtama, darbs. Bet jūs… Atpirkāties ar lētumu. Natālija tava… ak, čūsku tu pie sevis sildīji, dēliņ.
Oļegs sastinga ar nazi rokā. Viņš paskatījās uz Natāliju, kura mierīgi dzēra tēju un šķirstīja žurnālu. Pēc tam uz telefonu.
— Mamma, — viņš teica stingri. — Un kur ir multivārāmais katls, ko mēs tev dāvinājām? Klausulē iestājās pauze. — Ko? Kāds multivārāmais katls? — “Redmond”. Astotajā martā. Natālija gribēja recepti pajautāt, domājām, ka tu lieto.
— Ā… — vīramātes balss ietrīsējās, bet uzreiz atguvās. — Tas salūza! Ar defektu bija jūsu multivārāmais katls. Es to iznesu uz balkonu, pēc tam izmetu. Negribēju jūs apbēdināt. — Salūza? — pārjautāja Oļegs. — Dīvaini. Bet Ligita saka, ka viņai tas lieliski darbojas un plovs tajā sanāk izcils.
Atkal klusums. Šoreiz ilgs un nomācošs.
— Skaisti, — teica Oļegs un pirmo reizi ilgu laiku apskāva sievu tik cieši, it kā baidītos pazaudēt. — Piedod man. Es biju akls.
Kopš tā laika ģimenē tika noteikti jauni noteikumi. Svētkos Gaida Semjonovna saņēma standarta “dežūras” komplektus: konfekšu kasti, ziedus, dvieļus vai dāvanu karti uz “Drogām” par desmit eiro. Viņa, protams, ņurdēja, sūdzējās visiem radiem par dēla un vedeklas skopumu, bet Natāliju tas vairs neaizskāra.
Toties Ligita pārstāja lielīties ar jaunumiem. Un reiz, satiekot Natāliju pilsētā, pat ironiski noteica: — Kaut kā jūs esat pavisam mammu aizmiruši. Viņai drīz dzimšanas diena, bet jūs, droši vien, atkal atklātni uzdāvināsiet?
— Iespējams, — Natālija pasmaidīja, pārliekot pār plecu jaunu somiņu, kas tika nopirkta par naudu, kas ietaupīta uz vīramātes dāvanām. — Toties no tīras sirds. Un tieši neviens to nepārdāvinās.
Kādi secinājumi
Pašcieņa ir dārgāka par saskaņu. Natālija piecus gadus ieguldīja attiecībās ar vīramāti, pērkot dārgas dāvanas, lai iegūtu viņas labvēlību un uzturētu “mieru ģimenē”. Visdārgākā mācība bija tā, ka mīlestību un cieņu nevar nopirkt. Tiklīdz viņa atguva savu pašcieņu un pārtrauca spēli, viņa kļuva patiesi laimīga.
Mācība: Konflikta un nepatikas izvairīšanās par katru cenu var beigties ar paša cilvēka pašvērtības zaudēšanu un finansiālu izsīkumu.
