Jau kopš senseniem laikiem cilvēki centušies ziemas sezonā izvairīties no kapsētu apmeklēšanas, lai lieki netraucētu aizgājēju garus. Tas saistīts arī ar īsajām dienasgaismas stundām un agru tumsas iestāšanos šajā gadalaikā.
Nokļūšana kapsētā un atpakaļ mājās varēja aizņemt ilgu laiku. Un tad, ja ceļā nācās aizkavēties, kapsētā varēja nonākt jau pēc tumsas iestāšanās. Bet pēc tumsas iestāšanās kapus nav pieņemts apmeklēt. Agrākos laikos ceļus netīrīja, bet tad, ja tie bija aizputināti, cilvēki varēja apmaldīties un pat kļūt par ēsmu izsalkušu vilku baram.
Sniega sega dažkārt var sasniegt vairākus metrus, aizsedzot pat apbedījumu krustus. Un brienot pa sniega kupenām, varēja nejauši nonākt svešos kapos. Bet mūsu senči stingri ievēroja noteikumu, ka nedrīkst kāpt uz svešām apbedījumu vietām . Iespējams, tieši tas arī radīja ticējumu, ka ziemā nav ieteicams traucēt mūžībā aizgājušo mieru.
Būtībā sniegs darbojas kā aizsargsega, kas pasargā zemi, augus un visas dzīvās būtnes no sala un temperatūras svārstībām. Daba guļ zem sniega. Arī kapsētā viņsaulē aizsauktie ziemā guļ, pārklāti ar sniega segu.
Sniegs pasargā arī no ļaunajiem gariem, kas var iemājot kapā vai virs tā. Ticējums vēsta – ja cilvēks ziemā apmeklē kapsētu, tīra tur sniegu, izkaisa to ap kapu vai samīda, viņš var iztraucēt aizgājēju dvēseles, piesaucot sev nelaimes un bēdas.
Ar kapsētu apmeklēšanu ziemā ir saistīti diezgan daudzi ticējumi.
Ja ziemā tomēr apmeklējat kapus, nevajadzētu no tiem tīrīt sniegu. Sniegs pasargā aizgājēju no sliktiem laikapstākļiem. Ierodoties kapsētā ziemā, nevajadzētu tīrīt sniegu arī no pieminekļa vai kapakmens; vēl vairāk – attīrīt apbedījuma vietu no sniega, izberot to uz blakus kapiem. Šāda necieņa var saniknot Kapsētas saimnieku un aizgājēju garus, kas mīt kapsētās.
Mana vecmāmiņa apgalvoja, ka ziemā nedrīkstot apmeklēt kapsētu, jo dvēsele var atrast ceļu mājup pēc apmeklētāju atstātajām pēdām. Tas sagādātu dvēselei mokas un tā nekad vairs neatrastu mūžīgu mieru.
Ja jums pavisam noteikti jāapmeklē kapsēta ziemā, lai novērstu šā ticējuma piepildīšanos, pirms došanās prom vairākas reizes apstaigājiet kapsētas teritoriju, nosedzot pēdas. Nevajadzētu aiziet pa to pašu ceļu, pa kuru atnācāt. Vasarā jūsu pēdas ir neredzamas, bet ziemā kapu gari var izmantot tās, lai atrastu ceļu atpakaļ uz dzīvo pasauli.
Kapsētā var sastapt ļaunos garus, kas maskējas par dzīvniekiem. Dzīvnieku pēdas sniegā var piederēt tieši šiem gariem. Jums vajadzētu turēties pa gabalu no šādām pēdām. Un nekad uz tām neuzkāpt! Pretējā gadījumā jūs var piemeklēt nepatikšanas.
Bet ir arī stāsti par kapsētas gariem, kuri izliekas par dzīvniekiem un palīdz cilvēkiem, kas apmaldījušies:
“Mans vīrs tika aizsaukts mūžībā 14. februārī, Valentīndienā. Devītajā dienā pēc viņa aiziešanas viņsaulē es viena pati devos uz kapsētu, lai viņu pieminētu. Rīts bija skaidrs, bet salts. Iegāju kapsētā. Pēkšņi satumsa mākoņi, sākās putenis. Ceļš acumirklī tika pārklāts ar sniegu, un es neko apkārt vairs neredzēju. Apmaldījos un nodrebēju. Nezināju, kurp doties. Pa vaigiem man jau ritēja asaras, un es klusībā lūdzu vīram parādīt man ceļu. Un tad no nekurienes parādījās suns!
Tas mani veda sev līdzi un parādīja, kur atrodas vīra kaps. Biju pārsteigta, bet ne nobijusies. Mans vīrs dzīves laikā ļoti mīlēja suņus. Es piegāju pie kapa, kādu brīdi tur pastāvēju, vētra mitējās, atkal uzspīdēja saule. Suns bija pazudis, it kā nekad nebūtu bijis. Es atgriezos mājās bez starpgadījumiem un pa ceļam sniegā neredzēju nekādas pēdas, ne cilvēka, ne suņa. Tāds, lūk, stāsts. Tagad vairs neeju uz kapsētu ziemā, tikai vasarā.”
Ja ziemā tomēr nolemjat apmeklēt kapsētu, kapsētā jāatstāj izpirkuma maksa. Pietiks ar dažām monētām.
Ja ziemā kapsētā satiekat svešinieku, nedrīkst viņu sveicināt. Tas ir bīstami.
Nedrīkst sniegā soļot pa iemītām pēdām. Galu galā jūs nezināt, kas atstāja šīs pēdas. Tie var būt dēmoni, kas jūs var paņemt sev līdzi. Ja neievērosiet šo nosacījumu, pastāv varbūtība, ka drīz savārgsiet, dosieties viņsaulē vai piedzīvosiet negadījumu.
Ja jums ir auksti un nolemjat sasildīties, ziniet – kapsētā ir aizliegts smēķēt un lietot spirtotos dzērienus. Nedrīkst uzlikt aizdegtu cigareti uz kapa kopiņas un vērsties pie aizgājēja ar aicinājumu: “Uzpīpē!” Nedrīkst liet apreibinošos dzērienus zemē. Tas var nepatikt un sadusmot Kapsētas saimnieku, kurš vainīgo vēlāk var bargi sodīt.
Ja kaut ko nejauši nometat sniegā, nepaceliet to. Viss, kas nomests kapsētā, pieder viņpasaulei. Ja kaut kas nokrīt zemē, tiek uzskatīts, ka aizgājēja dvēsele to ir lūgusi. Tāpēc esiet īpaši uzmanīgi ziemā, kad dūraiņi var viegli nokrist sniegā. Arī telefons vai atslēgas var viegli izkrist no nosalušām rokām. Un jums tie tur būs jāatstāj, lai neiedzīvotos lielās nepatikšanās.
Lasi vēl: Nekad neturiet šīs lietas savās mājās: 4 lietas, kas atņem enerģiju un labu garastāvokli
Nekadā gadījumā neskatieties atpakaļ, izejot no kapsētas. Pat tad, ja šķiet, ka jūs sauc vārdā. Saskaņā ar šo ticējumu nelaiķu nemierīgās dvēseles klīst pa kapiem, nesaprotot, ka tām nav vietas dzīvo pasaulē. Un, ja cilvēks, izejot no kapsētas, apgriežas, kad viņu kāds it kā sauc, dvēseles to var uztvert kā aicinājumu sekot viņam dzīvo pasaulē. Tādējādi cilvēks, atgriežoties no kapsētas, uz savu mājokli sev līdzi atvedīs nelaiķi, kas radīs nepatikšanas visiem tā iemītniekiem.
Dārgie lasītāji, ja jums noderēja šī informācija, atzīmējiet rakstu ar “patīk” un dalieties ar to sociālajos tīklos. Būsim pateicīgi arī par jūsu komentāriem, it īpaši, ja esat pārliecināti, ka ticējumos par kapsētas apmeklēšanu ir zināma daļa patiesības!
