Stāvēju starp savas siltumnīcas drupām un sapratu – vienas nakts laikā esmu zaudējis 497 eiro! Sniegs salocīja konstrukciju kā kāršu namiņu
Bet es tik ļoti ticēju pārdevēju stāstiem par to, ka tā “izturēs jebkuru slodzi”. Agrāk katru ziemu lūdzos, lai sniegputeņi ietu secen, un regulāri braucu tīrīt sniegu no jumta. Tagad mana polikarbonāta siltumnīca stāv jau daudzus gadus bez nevienas skrambas, pateicoties vienkāršai nostiprināšanas metodei, kas aizņem 15 minūtes.
Kāpēc salūst pat “pastiprinātās” siltumnīcas
Uzņēmumi dievina reklamēt savu izstrādājumu uzticamību, taču noklusē patiesos svara rādītājus. Parasts rāmis no 20×20 milimetru caurules ar 1,2 milimetru sieniņu pie viena metra attāluma starp arkām iztur ne vairāk kā 120–150 kilogramus uz kvadrātmetru. Izklausās iespaidīgi? Bet tagad aprēķināsim realitāti.
Šādi izskatījās mana pirmā siltumnīca pēc sniegputeņa – 497 eiro pārvērtās metāllūžņos. Sauss sniegs rada 50–100 kg/m² slodzi, slapjš sniegs sasniedz 200–300 kg/m², bet ledus kārta var radīt pat visus 400 kg/m². Uz manu 3 reiz 6 metrus lielo siltumnīcu tas nozīmē līdz pat 7,2 tonnu spiedienu! Iedomājieties kravas automašīnu, kas uzlikta uz jumta.
Rūpnīcas karkass fiziski nevar izturēt šādu slodzi bez papildu pastiprināšanas ar iekšējiem balstiem.
Gadiem pētot šo problēmu, sapratu vienkāršu patiesību – glābj nevis biezi profili, bet gan pareizi uzstādīti balsti. Kaimiņš nopirka “super pastiprinātu” konstrukciju par 883 eiro, bet tā salūza tieši tāpat. Nauda vējā, jo princips ir nepareizs. Tagad, kad esam tikuši skaidrībā ar lūšanas cēloņiem, pāriesim pie uzticamā risinājuma, ko esmu pārbaudījis personīgajā pieredzē.
Mana pārbaudītā nostiprināšanas metode 15 minūtēs
Pēc trešās salūzušās siltumnīcas nolēmu rīkoties zinātniski. Izpētīju slodzes, konsultējos ar būvniekiem un izveidoju sistēmu, kas darbojas bez kļūmēm. Viss process aizņem tieši 15 minūtes un prasa materiālus par 13 eiro. Lai nostiprinātu standarta polikarbonāta siltumnīcu izmērā 3 reiz 6 metri, nepieciešams: četras 50×50 mm brusas 2,3 metru garumā, četri 100×25 mm dēļi atbalsta pamatnēm, astoņas 70 mm kokskrūves. Ar to pietiks jebkurai sniegotai ziemai.
Balstus lieku stingri zem karkasa nesošajām lokiem ik pēc 1,2 metriem, nevis starp tiem.
Sāku ar uzstādīšanas punktu iezīmēšanu. Izmēru attālumus starp lokiem ar mērlenti un atzīmēju katra posma centru. Pirmo balstu novietoju 80 centimetru attālumā no siltumnīcas gala, pārējos ik pēc 1,2 metriem. Šāds izvietojums nodrošina vienmērīgu svara sadalījumu. Pēc tam sagatavoju pamatnes zem balstiem. Uz blīvas zemes novietoju 25 reiz 15 centimetru dēļu pamatnes. Tas neļauj brusām iegrimt augsnē atkušņa un sasalšanas laikā. Pārbaudīju praksē – bez pamatnēm balsti iegrimst zemē par 10–15 centimetriem.
Pareiza balstu uzstādīšana
Pēc pamatņu sagatavošanas uzstādu vertikālos balstus. Augstumu veidoju par 3–4 centimetriem mazāku nekā attālums no pamatnes līdz karkasam. Sniega slodzes ietekmē siltumnīca nedaudz nosēdīsies, un brusa nostāsies cieši. Nostiprinu ar divām skrūvēm 45 grādu leņķī – tas izslēdz izkustēšanos pie slodzes.
Pēc darbu pabeigšanas pāriesim pie kritiski svarīgām niansēm, kas nosaka visas ieceres panākumus.
Kritiskas kļūdas siltumnīcas nostiprināšanā
Gadu gaitā, palīdzot kaimiņiem dārza darbos, esmu redzējis visas iespējamās kļūdas. Visbiežākā – balstu uzstādīšana starp lokiem, nevis to stiprinājuma vietās. Šāds izvietojums rada punktveida slodzi uz polikarbonātu, kas no spiediena saplaisā. Esmu redzējis trīs siltumnīcas, kas sabojātas tieši šādā veidā.
Otrā kritiskā kļūda – taupīšana uz balstu skaita. Daudzi uzstāda divus balstus sešus metrus garai siltumnīcai piecu vietā. Rezultāts ir paredzams: karkass ieliecas starp balstiem, veidojot vilni. Polikarbonāts neiztur šādu deformāciju un saplīst pa ieliekuma līniju. Labāk uzstādīt lieku balstu, nekā nepietiekamu – kļūdas cena ir 497–552 eiro.
Trešā kļūda attiecas uz balstu augstumu. Iesācēji tos veido precīzi līdz karkasam vai pat ar spriegumu. Sniega slodzes laikā konstrukcija nevar dabiski nosēsties, kas izraisa loku lūšanu stingrā kontakta vietās. Optimālā atstarpe ir 3–4 centimetri. Ceturtā problēma – pamatņu ignorēšana zem balstiem. Bez pamatnēm brusas iegrimst samirkušā augsnē un zaudē stabilitāti. Pavasarī konstatēju sašķiebušos balstus, kuri vairs netur slodzi. Dēlis izmērā 25 reiz 15 centimetri pilnībā atrisina šo problēmu.
Piektā kļūda – metāla cauruļu izmantošana bez aizsardzības pret rūsu. Ziemas laikā tās pārklājas ar koroziju un atstāj traipus uz polikarbonāta, kurus nevar nomazgāt. Koka brusa kalpo ilgi un nebojā pārklājumu. Nepareizas balstu uzstādīšanas rezultāts – plaisas polikarbonātā no punktveida slodzes. Izvairoties no šīm kļūdām, var rēķināties ar ilgu siltumnīcas kalpošanas laiku, taču ir vēl daži svarīgi ziemas kopšanas sīkumi.
Papildu ziemas aizsardzība polikarbonāta siltumnīcai
Balsti atrisina 80% problēmu ar sniega slodzi, bet atlikušie 20% prasa prātīgu ziemas kopšanu. Pirmais noteikums – regulāra sniega tīrīšana no jumta pēc katra sniegputeņa. Izmantoju tikai mīkstu birsti ar garu kātu vai plastmasas lāpstu. Metāla instrumenti atstāj skrambas uz polikarbonāta, kas pavasarī saules ietekmē pārvēršas plaisās.
Otrais svarīgais nosacījums – brīvas vietas uzturēšana ap konstrukciju. Atroku kupenas viena metra rādiusā no siltumnīcas sienām. Sniega sānu spiediens ir bīstamāks par vertikālo, jo sienas nav paredzētas tādām slodzēm. Redzēju, kā kaimiņam augsta kupena izspieda veselu polikarbonāta sekciju. Durvis turu aizvērtas no oktobra līdz februāra beigām – tas rada gaisa spilvenu, kas amortizē slodzes.
Trešais aspekts attiecas uz apledojuma kontroli
Ja dienā ir plusi, bet naktī sals, uz jumta veidojas ledus kārta ar svaru līdz 350 kg/m². Šāda slodze ir kritiska pat pastiprinātai polikarbonāta siltumnīcai. Tāpēc pēc katra atkušņa pārbaudu pārklājuma stāvokli un uzmanīgi notīru ledu ar koka lāpstiņu. Ceturtais noteikums – regulāra balstu apskate reizi mēnesī. Pārbaudu uzstādīšanas vertikalitāti, vai brusās nav izliekumu, un pamatņu stāvokli. Sasalusi zeme var izspiest pamatnes, kas noved pie balstu nobīdes. Konstatējot problēmas, uzreiz izlīdzinu vai pārlieku balstu. Šo vienkāršo noteikumu ievērošana garantē siltumnīcas saglabāšanu līdz pavasarim, taču ir svarīgi zināt kritisko situāciju pazīmes.
Manas metodes rezultāti un līdzekļu ietaupījums
Daudzus gadus pēc kārtas mana polikarbonāta siltumnīca pārdzīvo jebkādas kataklizmas bez vienas bojājumus. Šajā ziemā tā izturēja rekordlielu sniegputeni ar 50 centimetru biezumu, kas sagāza pusi konstrukciju mūsu dārzkopības kooperatīvā. Kaimiņš aprēķināja precīzu ietaupījumu – gadu gaitā esmu ietaupījis vismaz 1988 eiro uz jaunu siltumnīcu iegādi.
Manu metodi ir pārbaudījuši jau 12 cilvēki. Rezultāts ir simtprocentīgs – neviena lūzuma četru ziemas sezonu laikā. Kāds īpašnieks uzstādīja balstus pēc manas shēmas septembrī, bet decembrī viņa siltumnīca izturēja apledojumu, kas apkārtnē salauza trīs nenostiprinātas konstrukcijas. Par 15 minūšu darbu un 13 eiro ieguldījumu jūs saņemat garantiju mierīgai ziemošanai daudzu gadu garumā.
Galvenais panākumu nosacījums – neatlikt nostiprināšanu līdz pirmajiem sniegputeņiem. Tiklīdz nakts temperatūra noslīd līdz plus desmit grādiem, uzreiz lieku balstus. Šajā laikā zeme vēl ir mīksta pamatņu uzstādīšanai, bet koksne nav sasalusi un ir viegli apstrādājama. Nostiprināšanas izmaksas atmaksājas jau pēc pirmās pārziemojušās konstrukcijas. Jauna 3 reiz 6 metrus liela polikarbonāta siltumnīca maksā no 497 eiro, bet mani materiāli izmaksā 13 eiro. Ietaupījums ir acīmredzams pat skolēnam.
Šoruden palīdzēju nostiprināt vēl piecas siltumnīcas. Esmu pārliecināts – pavasarī visi īpašnieki pateiksies par saglabātajām konstrukcijām. Bet galvenais – tagad vairs nav katrā sniegputenī jātraucas uz dārzu ar lāpstu.
