Pirms vairākiem gadiem mans brālis aizgāja no šīs pasaules, būdams tikai 30 gadus vecs. Tas bija liels zaudējums mūsu ģimenei. Es ļoti uztraucos par mammu, baidoties, ka viņai būs grūti pārciest šo notikumu.
Pēc brāļa aiziešanas sākās apbedīšanas organizēšanas darbi. Es pastāvīgi zvanīju, kaut kur gāju un darīju visu, kas saistīts ar bērēm. Tā diena ir palikusi manā atmiņā kā miglā tīta, neskaidras atmiņas, kuras vairs īsti nevaru atšķetināt. Tomēr ir viena lieta, kas palikusi dziļi manā atmiņā un atstājusi neaizmirstamas pēdas.
Gatavošanās pēdējam ceļam bija pabeigta, visi rituāli izdarīti, kapos ieradās tie, kas varēja, un visi atvadījās no brāļa. Zārks tika nolaists mūžības dzelmē, un bija dzirdami krītošās zemes triecieni pret tā vāku. Es nevarēju skatīties uz to. Novērsos… un tad tas notika pirmo reizi…
Jāmin, ka šī kapsēta atrodas Madonā, un tai nav žogu. Apkārt izplešas mežs. Kad pagriezu galvu, pēkšņi netālu ieraudzīju kādu desmit gadus vecu meiteni, kas stāvēja blakus piemineklim.
Kapsētas teritorija ir milzīga, un tajā dienā mēs bijām vienīgie bērinieki. Un tad pēkšņi, kapsētā parādās maza meitene, kurai blakus nav neviena pieaugušā. Tas bija pilnīgi dīvaini.
Viņa piesaistīja manu uzmanību ar savu izskatu. Lai gan ārā bija vēss un cilvēki bija ģērbušies saskaņā ar laikapstākļiem, tērpušies tumšās drēbēs, meitene izcēlās ar savu skaistumu. Viņa bija tērpusies vieglā, gaisīgā kleitā, it kā dotos uz ballīti mazajām princesēm. Un viņa turēja rokās kaut ko, it kā rotaļātos ar mīksto rotaļlietu.
Pavaicāju savai mātei:
– Ko tas vientuļais bērns tur starp kapiem dara? Kas ir šīs meitenes vecāki? Kā viņa nonāca šajā vietā, pilnīgi viena, bez neviena pieaugušā blakus?
Mamma paskatījās norādītajā virzienā, tad vērsa skatienu uz mani, šķietot pārsteigtai, un mierīgi, bet ar nelielu pārmetumu, teica:
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā
