– „Kārli, kāda vēl meitene? Kur tu viņu redzēji? Te nevar būt bērni! Kādas muļķības tu runā!” – viņa teica, acīmredzami nedaudz satraukta! Atradusi īsto brīdi…
Godīgi sakot, pēc viņas vārdiem es nodomāju, ka, iespējams, bēdu ietekmē man ir „aizbraucis jumts”. Šī doma mani nomierināja, jo palīdzēja apzināties, ka tas varētu būt tikai mans prāta stāvoklis, un uzreiz jutos spējīgs saņemt sevi rokās un savākties.
Atvadu ceremonija bija beigusies. Cilvēki devās uz autobusiem, lai brauktu uz bēru mielastu, taču mani kaut kas vilka otrā virzienā, it kā ar magnētu.
Nespēju pretoties šai sajūtai. Atpaliku no pārējiem bēriniekiem un devos uz vietu, kur biju pamanījusi meiteni. Taču tur neviena nebija. Es jau gatavojos iet prom, kad pēkšņi ar visu ķermeni sajutu kāda skatienu – tādu, kāds ir, kad cilvēks no malas vērīgi lūkojas uz tevi.
Pagriezu galvu un pamanīju pieminekli pāris metru attālumā. Uzreiz sapratu, ka tas ir tas, no kura „skatās” uz mani. Piegāju tuvāk un sapratu, ka esmu atradusi mazo princesi. Uz marmora pieminekļa bija fotogrāfija, kurā redzama tā pati meitene gaišā kleitā, turēdama rokās rotaļu lācīti. Viņas acis skatījās uz mani dzīvām acīm, un neatkarīgi no tā, uz kuru pusi es pagriezos, viņa turpināja vērīgi lūkoties uz mani.
Tajā brīdī man šķita, ka es jūku prātā. Bet, paldies Dievam, tas nenotika…
Pēc šī incidenta es sāku redzēt cilvēkus, kas atstājuši šo pasauli. Un dažreiz viņi zina, ka es viņus redzu. Ticiet man, ar garīgo veselību man viss ir kārtībā. Agrāk, kad sastapu nelaiķus, tas bija biedējoši, ļoti satraucoši un nepatīkami. Tagad esmu pieradis, bet cenšos neapmeklēt kapsētu bez īpašas vajadzības. Vairākas reizes esmu sastapusi viņsaules iemītniekus arī laikā, kad biju ārstēšanas iestādē.
Kādu dienu apsēdos un centos saprast, kāpēc tā ar mani notiek. Iespējams, ka spēja redzēt viņsaulē mītošos ir iedzimta no vecmāmiņas puses.
Dārgo lasītāj, ja tev šis raksts šķita interesants, padalies ar to sociālajos tīklos un uzraksti komentāru, ja arī tev ir bijusi līdzīga pieredze!
