Pavasara saule rotaļājās Siguldas ielās, un gaiss smaržoja pēc tikko plaukstošām ieviem. Es atvēru mūsu dzīvokļa durvis, cerot uz mierīgu vakaru pēc garas darba dienas objektā, taču mani sagaidīja kaut kas pavisam negaidīts.
Ritvars sēdēja dīvānā, atlaidies un neparasti pašpārliecināts, bet viņam blakus bija pieglaudusies Iveta. Tā pati meitene, kuru es pati pirms trim mēnešiem biju pieņēmusi darbā mūsu dizaina studijā par asistenti, lai palīdzētu ar rēķiniem un administratīvajiem darbiem.
Viņa skatījās uz mani ar tādu dīvainu izteiksmi, kurā jaucās līdzjūtība un kaut kāda dīvaina pārākuma sajūta. Tā mēdz skatīties jaunas sievietes, kuras ir pārliecinātas, ka viņu jaunība un smaids ir atslēga uz jebkurām durvīm un jebkura vīrieša sirdi.
Man pat prātā neienāca, ka kaut kas tāds varētu notikt tieši tagad, pavasara plaukumā, kad dārzos sāk ziedēt pirmās puķes un šķiet, ka visam vajadzētu būt gaišam un cerīgam.
— Tu to nopietni? — es noliku savu darba somu uz galdiņa priekšnamā, mēģinot saglabāt mieru. — Šitā, darba nedēļas vidū, un vēl viņas klātbūtnē?
— Bet kad tad vēl? — Ritvars gari nožāvājās, pat nepaskatīdamies uz manu pusi, it kā šī saruna viņam būtu pavisam garlaicīga. — Saproti, mums ar Ivetu viss ir pa īstam, un es neredzu jēgu vairs tēlot.
Viņa manī atkal ir pamodinājusi iedvesmu un dzīvesprieku. Ar viņu blakus es beidzot jūtos kā īsts mākslinieks un radoša personība, nevis tikai parasts projektu vadītājs, kuram visas dienas aiziet, kārtojot bezgalīgas rēķinu kaudzes un saskaņojot tehniskās detaļas. Ar Ivetu pasaule izskatās daudz krāsaināka un vieglāka.
Bet tu… tu, Zane, pēdējā laikā manās acīs esi kļuvusi tikai par tādu kā sausu funkciju. Tu visu laiku esi tajās savās darba biksēs, starp mūžīgajiem būvobjektu putekļiem, tāmēm un bezgalīgiem tehniskiem aprēķiniem.
Man tas viss ir kļuvis par smagu un vairs nešķiet saistoši. Es vienkārši sapratu, ka vairs nespēju to ikdienas rutīnu un tavu mūžīgo aizņemtību pieņemt par savu dzīvesveidu.
Desmit gadi, kas pēkšņi kļuva sveši
Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Tieši šis “darbu vadītājas” darbs, tie mūžīgie putekļi un neskaitāmās stundas, ko pavadīju, kontrolējot katru flīzi un vadu, bija pamatā tam, ka viņš varēja atļauties savu jauno automašīnu un šo lepno dzīvokli, kurā mēs atradāmies.
Šis īpašums Siguldā nebija lēts – ikmēneša aizdevuma maksājumi un uzturēšana prasīja krietnu summu, ko pamatā nopelnīju es ar savu neatlaidīgo darbu, kamēr Ritvars tajā pašā laikā nodarbojās tikai ar savu iedomāto “tēla veidošanu”.
Desmit gadus es biju tā, kas burtiski uz saviem pleciem izvilka mūsu kopīgo dizaina studiju no visiem parādiem, pati meklēja klientus un naktīs vēl dzinās uz objektiem, lai darbi tiktu nodoti laikā un mums nebūtu zaudējumi.
Tajā pašā laikā Ritvars savas dienas pavadīja smalkos Rīgas restorānos pie klātiem galdiem, to visu lepni dēvējot par “nepieciešamu kontaktu dibināšanu”. Kamēr es biju putekļos un darba dūkoņā, viņš baudīja dzīvi uz firmas rēķina, tērējot tūkstošus reprezentācijas izdevumos, kas reti kad atnesa reālus pasūtījumus.
Viņa tēvs, Nauris, kurš bija gudrs un pieredzējis vīrs, man bieži mēdza teikt: “Zane, tu esi mūsu pamats. Ritvars reizēm ir kā vēja rādītājs – kur pūš, tur viņš griežas. Skaties, lai pamats nekad neieplaisā.”
Pirms kāda laika Nauris devās mūžībā, un tas man bija neizsakāmi smags laiks. Viņš man bija tuvāks par miesīgu tēvu, jo viņš bija vienīgais, kurš pa īstam saprata, cik daudz pūļu es ieguldu mūsu kopīgajā lietā.
— Dzīvoklis ir noformēts uz manas mātes vārda, tu taču to zini, — Ritvars turpināja, vīpsnājot ar tādu kā dīvainu apmierinātību. — Tāpēc juridiski tu šeit esi tikai viešņa. Dodun tev stundu laika. Savāc pašas nepieciešamākās mantas. Pārējo paņemsi vēlāk, kad mēs ar Ivetu būsim atgriezušies no neliela ceļojuma uz siltajām zemēm.
Es neuzsāku nekādas liekas domstarpības un nemēģināju neko pierādīt. Es neraudāju un nelūdzos, jo sapratu, ka vārdiem šajā brīdī vairs nav nekādas nozīmes. Es vienkārši klusējot iegāju guļamistabā un mierīgi sāku kravāt savas somas, cenšoties saglabāt pašcieņu.
Pirksti man nedaudz trīcēja, tomēr prāts bija neparasti skaidrs un mierīgs. Skapī joprojām kārtīgi karājās manas kleitas un stāvēja apavi, bet es apzinājos, ka pati svarīgākā mana dzīves daļa neatrodas tur. Viss vērtīgākais šobrīd glabājās seifā, kura kodu Ritvars savā bezrūpībā nekad nebija pacenties iegaumēt.
Viņš vienmēr bija uzskatījis, ka visas tās “papīru lietas” un dokumenti ir garlaicīgi un domāti tikai man, tāpēc nekad neinteresējās par to, kas tajā patiesībā glabājas.
Mantojums, kas gaidīja savu stundu
Es izņēmu veco ādas portfeli, ko Nauris man bija nodevis īsi pirms savas aiziešanas. Viņš toreiz, sēžot savā dārzā zem ābeles pie Cēsīm, man teica: “Zane, šeit ir dokumenti par īpašumiem un dažas manas personīgās piezīmes. Neatver to, kamēr nejūti, ka situācija ir kļuvusi nepārprotama.
Es savu dēlu pazīstu – viņš var pazaudēt realitātes sajūtu, kad domā, ka viss viņam pienākas bez pūlēm. Šajā portfelī ir tava drošība.”
Toreiz man šķita, ka vecais vīrs vienkārši ir kļuvis pārlieku bažīgs par dēla raksturu. Bet tagad es redzēju, ka viņš bija redzējis visu uz priekšu – katru Ritvara soli un katru lēmumu.
— Viss savākts? — Ritvars parādījās durvīs, kad es aizvēru čemodānu. — Atslēgas atstāj pie spoguļa priekšnamā. Un neiedomājies rīt nākt uz ofisu. Tu esi atstādināta no amata. Es kā uzņēmuma vadītājs jau esmu parakstījis visus nepieciešamos rīkojumus.
— Tu nevari mani tā vienkārši atstādināt, Ritvar. Es esmu līdzīpašniece ar četrdesmit procentiem daļu.
— Tieši tā, dārgā. Četrdesmit procenti. Bet man ar māti kopā ir sešdesmit. Mēs vakar visu nolēmām un nobalsojām. Tā kā tagad tu esi brīva no visiem pienākumiem. Vari braukt pie mātes uz laukiem – tur kā reiz pavasara darbi sākas, vajadzēs dārzus ravēt un sētas krāsot.
Es paņēmu čemodānu un izgāju no dzīvokļa, pat neatskatoties uz viņiem abiem. Man aiz muguras atskanēja viņu klusie, pašpārliecinātie smiekli. Ārā bija silts pavasara vakars, un es iekāpu savā mašīnā – vienīgajā lietā, kas oficiāli piederēja man.
Es nebraucu pie mātes. Es devos uz nelielu, klusu viesnīcu Gaujas krastā, kur varēju netraucēti domāt. Man vajadzēja laiku, lai mierīgi atvērtu to portfeli un saprastu, kāds būs mans nākamais solis šajā dzīves spēlē.
Atklājums, kas mainīja visu
Viesnīcas numuriņā, sēžot pie atvērta loga un klausoties Gaujas šalkoņā, es atvēru Naura atstāto aploksni. Iekšā nebija lielas skaidras naudas summas vai zelta. Tur bija dokumentu mape un vēstule ar personīgu uzrunu man.
“Mīļā Zane,” rakstīja Ritvara tēvs. “Ja tu lasi šo vēstuli, tad mans dēls ir pieļāvis lielāko kļūdu savā mūžā. Man žēl, ka tev tas jāpiedzīvo, bet zini – es nekad neesmu viņu uzskatījis par īstu šī darba saimnieku.
Ritvars prot tikai tērēt to, ko citi ir ar smagu darbu radījuši. Tu esi tā, kas to visu uzcēla un saturēja kopā.”
Izrādījās, ka ēka pilsētas centrā, kurā atradās mūsu prestižā studija, nekad nepiederēja ne pilsētai, ne mūsu kopuzņēmumam. Tā piederēja Naura privātajam uzņēmumam, kuru viņš nekad nebija apvienojis ar dēla biznesu. Un šo ēku, kuras vērtība Latvijas tirgū mērāma simtos tūkstošu eiro, viņš bija novēlējis tieši man. Bet tas nebija viss.
Viņš bija piesaistījis juristus, kuri gadiem bija fiksējuši Ritvara dīvainos finanšu darījumus – kā viņš tērēja firmas naudu savām izklaidēm, noformējot to kā reprezentāciju. Saskaņā ar testamenta nosacījumiem, ja Ritvars rīkotos negodīgi pret mani vai mēģinātu mani izstumt no biznesa, viņa daļas uzņēmumā automātiski nonāktu manā pārziņā kā kompensācija.
Nauris bija parūpējies par manu drošību labāk nekā es jebkad būtu varējusi iedomāties.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā Zane atgriezās studijā un kāpēc Ritvaram nācās saskarties ar nepatīkamo realitāti tieši tad, kad viņš jutās visdrošāk
