Klusais rēķins. – Mam, a kāpēc nav ko rīt? Mārtiņš stāvēja pie atvērta ledusskapja. Iekšā — pus paciņa sviesta, trīs olas, sakaltis siers. Es sēdēju virtuvē ar tējas tasi
Sēdēju un skatījos uz viņa muguru — platu, spēcīgu, tādu pašu kā tēvam.
– Nepaspēju nopirkt, – es teicu. – Alga pēc trim dienām.
– Pēc trim dienām? – viņš pagriezās. – Vai tad naudas pavisam nav?
– Pavisam.
Viņš nosmīnēja. Aizvēra ledusskapi. Izvilka telefonu — pilnīgi jaunu iPhone, melnu, spīdīgu. Tūkstotis trīs simti eiro, viņš lielījās pirms nedēļas.
– Labi, pasūtīšu kaut ko.
Pasūtīja. Sev. Suši par divdesmit eiro. Ēda virtuvē, šķirstot Instagram. Man nepiedāvāja. Es sēdēju pretī un domāju: kur es kļūdījos? Mārtiņam ir divdesmit seši. Viņš pabeidza universitāti pirms pieciem gadiem. Iekārtojās IT uzņēmumā par testētāju. Alga — 1050 “uz rokas”. Laba nauda, īpaši mūsu pilsētai. Viņš dzīvo pie manis. Divistabu dzīvoklī, ko es saņēmu vēl tajos laikos. Maksā par to — nulli. Par komunālajiem — nulli. Par pārtiku — nulli. Bet ēd par trijiem.
Tas nav pārspīlējums. Es rēķināju. Pēc studijām Mārtiņš teica:
– Mam, es pagaidām padzīvošu pie tevis. Nostāšos uz kājām — īrēšu dzīvokli.
– Protams, – es atbildēju. – Dzīvo, cik vajag.
Viņam bija divdesmit viens gads. Pirmā darbavieta, maza alga, viss vēl priekšā. Es sapratu — jaunajam ir grūti. Pati kādreiz sāku. Pagāja gads. Viņš dabūja paaugstinājumu. Alga pieauga līdz 1200 eiro.
– Mārtiņ, varbūt piemetīsi pārtikai? Kaut vai kādus piecdesmit eiro.
– Mam, es pagaidām krāju. Portatīvajam datoram. Pēc tam piemetīšu.
“Pēc tam”. Šo vārdu es dzirdēju bieži. Viņš nopirka datoru. Par 1000 eiro. Spēļu datoru, jaudīgu, “darbam vajag”. Pārtikai nepiemeta. Pagāja otrais gads. Trešais. Ceturtais. Es pārstāju lūgt. Bezjēdzīgi. Katru mēnesi viens un tas pats: es saņemu algu — trīs simti astoņdesmit eiro, esmu palīgs. Eju uz veikalu. Pērku produktus. Gaļu. Vistu. Zivi. Dārzeņus. Augļus. Pienu. Maizi. Putraimus. Olas. Mārtiņš visu apēd desmit dienās. Nevis mēneša laikā. Desmit dienās.
Pēc tam nākas piepirkt klāt. Un vēlreiz. Un vēl. Es reiz aprēķināju — ziņkārības pēc. Atvēru bankas lietotni, izvilku mēneša tēriņus. Pārtika — trīs simti divdesmit eiro. Tas pie manas algas. Pēc komunālo maksājumu atskaitīšanas — septiņdesmit pieci eiro — paliek pāri mīnus piecpadsmit eiro. Mīnuss. Es lienu iekrājumos. Katru mēnesi. Jau piecus gadus. Bet Mārtiņš pērk sporta apavus par divsimt astoņdesmit eiro. Tāpēc, ka “vecie apnikuši”.
Mēs ar vīru aizgājām katrs savu ceļu pirms četrpadsmit gadiem. Mārtiņam bija divpadsmit. Juris aizgāja pie citas. Jaunas, bezbērnu, “saprotošas”. Alimentus maksāja — precīzi minimumu, ne centu vairāk. Kad Mārtiņam palika astoņpadsmit — pārtrauca.
– Pilngadīgs, – viņš teica. – Tālāk pats.
“Pats”. Šo vārdu es zinu labi.
Es audzināju Mārtiņu viena. Strādāju divās maiņās, lai viņam nekā netrūktu. Maksāju par privātskolotājiem, pulciņiem, vasaras nometnēm. Augstskola — maksas, tūkstotis simts eiro gadā. Četri gadi — četrarpus tūkstoši. Visu es. Domāju: izaugs — palīdzēs. Pateiksies. Izauga. Nepalīdz. Darbā man ir draudzene — Inese. Arī māsa, arī šķīrusies, arī ar dēlu. Tikai viņas Kristaps ir citāds.
– Viņš man katru mēnesi pārskaita divsimt eiro, – stāstīja Inese. – Pats piedāvāja. Saka: “Mam, tev drīz pensija, vajag iekrāt.”
– Divsimt eiro? – es neticēju.
– Nu jā. Plus pārtiku reizēm nopērk. Un uz laukiem aizved brīvdienās.
Es klausījos un domāju: kāpēc viņai ir tā, bet man — citādi?
– Bet vai tu lūdzi? – jautāja Inese. – Savam Mārtiņam?
– Lūdzu. Viņš saka — pēc tam.
– Un tu tici?
Es neatbildēju. Vakarā pārnācu mājās. Mārtiņš sēdēja pie datora, austiņās. Uz galda — tukša picas kaste. Pasūtīja sev, kamēr manis nebija.
– Mārtiņ.
Viņš nedzirdēja. Es piegāju klāt, pieskāros plecam. Pazīstama sajūta, kad ledusskapī ir tukšums, bet naudas nav.
– Ā? Ko?
– Jāparunā.
– Davai pēc tam, es esmu reidā.
Pēc tam. Vienmēr pēc tam. Es aizgāju uz virtuvi. Atvēru ledusskapi. Pus paciņa sviesta, trīs olas, sakaltis siers. Un šī saruna — arī pēc tam? Es sāku vest tabulu. Vienkāršu, burtnīcā. Datums. Veikals. Summa. Ko nopirku. Pēc cik dienām beidzās. Marta pirmā nedēļa: iztērēju astoņdesmit četrus eiro. Divi kilogrami cūkgaļas, vista, desa, siers, piens, maize, dārzeņi. Beidzās piecās dienās. Lielāko daļu apēda Mārtiņš.
Otrā nedēļa: sešdesmit septiņi eiro. Piepirku gaļu, olas, biezpienu. Beidzās četrās dienās. Trešā nedēļa: deviņdesmit eiro. Beidzās sešās dienās. Mēneša beigās burtnīcā — trīs simti četrdesmit divi eiro. Tikai ēdienam. Komunālie — septiņdesmit pieci. Mīnus trīsdesmit septiņi eiro. Un e-talons — sešpadsmit eiro. Es izvilku kalkulatoru. Saskaitīju. Mīnus septiņdesmit trīs eiro. Katru mēnesi — mīnuss. Pieci gadi.
Septiņdesmit trīs reiz sešdesmit mēneši — četri tūkstoši trīs simti astoņdesmit eiro. To es esmu iztērējusi virs sava budžeta. Dēlam, kurš nopelna divarpus reizes vairāk nekā es. A ja pieskaitītu visu, ko viņš pa šiem gadiem ir apēdis? Divsimt divdesmit eiro mēnesī — viņa pārtikas daļa. Aptuveni. Divsimt divdesmit reiz sešdesmit — trīspadsmit tūkstoši divsimt eiro. Trīspadsmit tūkstoši. Es sēdēju pie šiem skaitļiem un nesapratu: kā es to pieļāvu?
Vakarā Mārtiņš iznāca no istabas. Izstaipījās, nožāvājās.
– Mam, ēst gribu. Kas vakariņās?
– Cīsiņi ar makaroniem.
– Atkal? Trīs dienas pēc kārtas.
– Naudas nav nekam citam.
Viņš nosmīnēja.
– Nu, paņem no manis. Pēc tam atdosi.
Es sastingstot.
– Ko?
– Nu paņem, es saku. Desmit, divdesmit eiro. Cik vajag.
– Mārtiņ, – es pagriezos pret viņu, – tu gribi, lai es no tevis aizņemos?
– Nu jā.
– Es — māte. No dēla. Parādā. Lai viņu pašu pabarotu.
Viņš nesaprata.
– A kas tur tāds?
– Tas, ka tas esi tu, kurš man ir parādā naudu. Nevis es tev.
Pauze. Viņš skatījās uz mani — nesaprotoši, kā uz traku.
– Kādā ziņā — parādā?
– Tiešā. Tu dzīvo šeit piecus gadus. Par dzīvokli nemaksā. Par komunālajiem — nemaksā. Par pārtiku — nemaksā. Apēd divas trešdaļas no visa, ko es pērku.
– Mam, nu tā taču ir ģimene. Ko tu?
– Ģimene — tas ir tad, kad palīdz viens otram. Nevis tad, kad viens velk uz sevis visu.
Mārtiņš sarauca pieri.
– Par ko tu vispār runā? Es strādāju. Es nogurstu. Atnāku mājās — gribu atpūsties. Kas nav labi?
– Tas, ka tu nopelni daudz reiz vairāk. Bet es maksāju par visu viena, es tevi baroju.
– Nu un?
– Tas, ka tas ir netaisnīgi.
Viņš atmeta ar roku.
– Mam, nedramatizē. Es taču saku — pēc tam piemetīšu. Reku prēmiju dabūšu…
– Pieci gadi “pēc tam”, Mārtiņ. Pieci.
Viņš aizgāja uz istabu. Es paliku virtuvē. Skatījos uz cīsiņiem katliņā. Domāju: kā paskaidrot acīmredzamo cilvēkam, kurš negrib saprast? Aprīlī Mārtiņš nopirka PlayStation. Sešsimt piecdesmit eiro. Ar spēlēm — gandrīz tūkstoti. Atnāca apmierināts, ar kastēm.
– Skaties, mam. Pēdējais modelis.
Es skatījos. Klusējot.
– Tagad varēs normāli spēlēt. Citādi uz datora “bremzē”.
– Mārtiņ, – es teicu, – tu par šo naudu varētu pus gadu par pārtiku maksāt.
Viņš apstājās.
– Atkal tu sāc.
– Sešsimt piecdesmit eiro — tā ir mana pārtika diviem mēnešiem. Pilnībā.
– Mam, tā ir mana nauda. Es to nopelnīju.
– Bet es savējo — nē? Kāpēc tu par savējo pērc rotaļlietas, bet es par savējo — tev ēdienu?
Viņš nobolīja acis.
– Tāpēc, ka tu esi māte. Tas ir normāli.
– Normāli ir tad, kad bērnam ir pieci gadi. Tev ir divdesmit seši.
– Un kas par to? Es tik un tā esmu tavs dēls.
– Dēls, kurš nopelna divarpus reizes vairāk nekā māte. Un nedod viņai ne centa.
Viņš paņēma kastes un aizgāja uz istabu. Vakarā dzirdēju — spēlē, smejas austiņās ar draugiem.
Es gulēju savā istabā un rēķināju prātā: tūkstots trīs simti — telefons. Sešsimt piecdesmit — konsole. Divsimt astoņdesmit — botas. Tas ir tikai pēdējos trīs mēnešos. Divi tūkstoši divsimt trīsdesmit eiro. Mana gada alga — smieklīga šim visam blakus. Trīs mēnešos viņš sev ir iztērējis pusi no mana gada ienākuma. Bet es pērku cīsiņus. Jo gaļai nepietiek. Inese darbā klausījās manī klusējot. Pēc tam jautāja:
– A kāpēc tu ciet?
– Tāpēc, ka viņš ir mans dēls.
– Un kas par to?
– Kā — kas? Nevaru taču es viņu izdzīt.
Inese ilgi skatījās uz mani.
– Vari.
– Inese, tas ir nežēlīgi.
– Nežēlīgi ir izmantot māti. Bet pateikt pieaugušam cilvēkam “maksā vai vācies” — tas ir normāli.
Es klusēju.
– Paklausies, – Inese paņēma manu roku, – tu viņam izdari lāča pakalpojumu. Viņš nekad nepieaugs, kamēr tu viņu barosi un visu dzīvi uzturēsi.
– Bet viņš netiks galā viens.
– Tiks. Viņam ir divdesmit seši. Alga laba. Viņš ir kungos. Vienkārši pieradis, ka mamma visu izdarīs.
Es zināju, ka viņai ir taisnība. Bet vieglāk no tā nekļuva. Maijā es atkal palūdzu.
– Mārtiņ, davai sarunājam. Tu maksā simt piecdesmit eiro mēnesī — pārtikai un komunālajiem. Pārējais — mans.
Viņš pat nepaskatījās uz mani. Sēdēja pie datora.
– Mam, man tagad ir lieli tēriņi.
– Kādi?
– Nu, meitenei dāvanu vajag. Līgai. Dzimšanas dienā.
– Cik?
– Nezinu vēl. Kādi divsimt eiro.
Divsimt eiro meitenei. Nulle — mātei
– Mārtiņ, es neprasu divsimt. Es prasu simt piecdesmit.
– Mam, nu pēc tam. Reku pēc Līgas dzimšanas dienas…
Es izgāju no viņa istabas. Aizvēru durvis. Klusu, bez ciršanas. Apsēdos virtuvē. Atvēru burtnīcu ar izdevumiem. Pāršķīru lapas. Pieci gadi. Sešdesmit mēneši. Trīspadsmit tūkstoši divsimt eiro — ēdienam viņam. Plus komunālie — viņa daļa, kādi piecdesmit eiro mēnesī. Vēl trīs tūkstoši. Sešpadsmit tūkstoši eiro. Piecu gadu laikā. A viņš man — neko. Jūnijā notika tas, no kā es baidījos. Algu aizkavēja. Par nedēļu. Mūžīgās problēmas, bet agrāk vismaz laicīgi maksāja. Uz divdesmito jūniju man bija palikuši astoņi eiro. Uz kartes. Kopā.
Ledusskapis tukšs — pilnīgi. Pat sviesta nav. Vakarā Mārtiņš pārnāca no darba. Atvēra ledusskapi.
– Mam, a kāpēc nav ko rīt?
Es sēdēju virtuvē. Skatījos uz viņu.
– Naudas nav.
– Pavisam?
– Astoņi eiro.
Viņš nosmīnēja.
– Nu, pasūtīšu sev kaut ko.
Pasūtīja. Burgerus, kartupeļus, kolu. Par divpadsmit eiro — es redzēju čeku viņa telefona ekrānā. Ēda virtuvē. Es sēdēju pretī. Tēja bez cukura — cukurs arī bija beidzies. Viņš ne reizi nepajautāja: “Mam, tev paņemt?” Kad paēda — noslaucīja rokas salvetē, piecēlās.
– Labi, es uz istabu.
Un aizgāja. Es sēdēju viena. Skatījos uz tukšo galdu. Uz viņa netīro šķīvi. Uz maizītes drupatām. Un sapratu: pietiek. Nākamajā dienā es sagaidīju, kad viņš atgriezīsies no darba.
– Mārtiņ, apsēdies. Saruna.
Viņš apsēdās. Nepamierināts — gribēja spēlēt.
– Mam, davai ātri. Man mačs pēc pusstundas.
– Ātri nesanāks.
Es noliku uz galda burtnīcu. Atvēru pirmajā lapā.
– Es rēķināju. Pieci gadi. Katru mēnesi.
Viņš paskatījās uz skaitļiem. Sarauca pieri.
– Kas tas ir?
– Mani izdevumi par tevi. Pārtika — divsimt divdesmit eiro mēnesī, tava daļa. Komunālie — trīsdesmit astoņi eiro, tava daļa. Kopā — divsimt piecdesmit astoņi eiro. Mēnesī.
– Un?
– Piecu gadu laikā — piecpadsmit tūkstoši sešsimti eiro. Tu man esi parādā.
Viņš iesmējās.
– Mam, tu nopietni?
– Absolūti.
– Tas taču ir smieklīgi. Tu esi māte. Tas ir tavs pienākums — barot bērnu.
– Bērnu — jā. Pieaugušu vīrieti ar labu algu — nē.
– Bet es esmu tavs dēls.
– Un es no tā neatsakos. Bet dēls — tas nenozīmē liekēdis.
Viņš piecēlās. Seja kļuva sarkana.
– Tu mani par liekēdi sauc?
– A kā to sauc? Tu nopelni vairāk par mani. Dzīvo bez maksas. Ēd bez maksas. Pērc sev aifonus un konsoles. Bet man — ne centa. Es vakar sēdēju izsalkusi, kamēr tu ēdi burgerus.
– Tu varēji paprasīt.
– Es piecus gadus prasu. Tu saki — pēc tam.
Viņš apklusa. Stāvēja.
– Un ko tu gribi?
– Simt piecdesmit eiro mēnesī. Pārtikai un komunālajiem. No jūlija.
– A ja nē?
– Meklē sev īres dzīvokli. Tā vismaz es ietaupīšu uz pārtiku, ūdens un elektrības rēķiniem.
Pauze. Viņš skatījās uz mani — neticoši, nikni.
– Tu nopietni?
– Dodu izvēli. Maksāsi — dzīvosi. Nemaksāsi — meklē dzīvesvietu.
– Mam, tu…
– Es esmu nogurusi, Mārtiņ. Piecus gadus es tevi velku. Man ir piecdesmit četri gadi. Spēka vairs nav. Naudas nepietiek. Es nevaru vairāk.
Viņš sagrāba vējjaku.
– Labi. Izvākšos.
– Līdz nedēļas beigām.
– Rīt, – viņš aizvēra durvis.
Aizgāja.
Bet vai saprata?
Vai atgriezās? Par to uzzināsi lasot tālāk
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
