Es sēdēju pie galda. Burtnīca ar skaitļiem gulēja manā priekšā. Piecpadsmit tūkstoši sešsimti eiro. Pieci gadi. Tikai tukšums. Un atvieglojums. Viņš izvācās nākamajā dienā. Salika mantas — divus koferus, portatīvo datoru, konsoli. Izsauca taksi. Uz sliekšņa pagriezās.
– Es domāju, ka tu esi savādāka.
– Es esmu māte. Bet ne slaucamā govs.
Viņš aizgāja. Taksis aizbrauca. Dzīvoklis kļuva kluss. Tukšs. Es izgāju cauri istabām. Viņa istaba — bardaks, drupatas uz galda, netīras zeķes zem gultas. Es visu savācu, iznesu uz miskasti. Atvēru ledusskapi. Tukšs. Bet tagad — piepildīšu priekš sevis.
Pagājuši divi mēneši. 2025. gada augusts
Mārtiņš nezvana. Neraksta. Dzīvo pie Līgas — savas meitenes. Viņa īrē dzīvokli Purvciemā, viņš pārvācās pie viņas. Mamma — mana mamma, Mārtiņa vecmāmiņa — piezvanīja nedēļu pēc viņa aiziešanas.
– Vai tu esi prātu zaudējusi? Izdzīt miesīgu dēlu?
– Es neizdzinu. Es piedāvāju maksāt.
– Kādu maksāt? Tas taču ir bērns.
– Viņam ir divdesmit seši, mam. Viņš nopelna vairāk par mani.
– Un kas par to? Mātei ir jāiztur. Vienmēr.
– Es cietu piecus gadus.
Viņa nometa klausuli. Kopš tā laika nezvana.
Mārtiņš caur viņu nodod: “Māte izdzina uz ielas”. Nepiemin piecus gadus bezmaksas dzīves. Nepiemin sešpadsmit tūkstošus eiro. Tikai — “izdzina”. Līga man uzrakstīja vienreiz. WhatsApp, naktī. ” Vijas kundze, Mārtiņš ļoti pārdzīvo. Varbūt parunāsiet?”
Es atbildēju: “Lai piezvana pats.”
Nepiezvanīja. Inese darbā teica:
– Tu esi malacis. Sen vajadzēja.
– Nejūtos kā malacis.
– Tas ir normāli. Bet tu izdarīji pareizi.
Pareizi. Nezinu. Zinu tikai to, ka tagad naudas pietiek. Pārtika — man vienai — simt eiro mēnesī. Pēc algas paliek pāri divsimt eiro. Pirmo reizi piecu gadu laikā — paliek pāri. Es nopirku sev jaunas kurpes. Ne dārgas — trīsdesmit eiro. Bet pirmo reizi divu gadu laikā. Aizgāju uz kino. Viena. Ēdu popkornu un skatījos komēdiju “Forum Cinemas”.
Ledusskapis tagad ir pilns. Gaļa, zivis, dārzeņi. Pietiek divām nedēļām. Bet vakaros — klusi. Tukši. Es sēžu virtuvē, dzeru tēju. Skatos uz viņa krēslu — tukšu. Domāju: vajadzēja agrāk. Kad viņam bija divdesmit viens — pateikt: “Gadu bez maksas, pēc tam — maksā.” Varbūt izaugtu citāds. Varbūt saprastu.
Vai varbūt nevajadzēja vispār? Ciest tālāk? Viņš taču ir dēls. Vienīgais. Cita nebūs. Mamma saka — esmu slikta. Ka izdzinu. Ka nožēlošu.
Varbūt nožēlošu.
A varbūt — jau vairs nē.
Vajadzēja ciest tālāk? Vai pareizi, ka izvirzīju noteikumu?
Pareizi izdarījāt viņam ir jāpalīdz mamai
nevis otrādi un no mātes nevar prasīt atpakaļ naudu