Pēc divām nedēļām viņi atkal klauvēja pie vārtiem, taču šoreiz aina bija pavisam cita. Pēteris bez liekiem vārdiem izcēla no bagāžnieka divas lielas somas: tur bija izcila gaļa, svaigas zivis, dārzeņi un pat maiss ar oglēm.
– Mēs te pa ceļam kārtīgi iepirkāmies, – viņš noteica, nedaudz sarkstot un skatoties sānis. – Anita, tu šovakar atpūties, mēs ar Lāsmu paši visu saorganizēsim un uztaisīsim vakariņas.
Kopš tās dienas mūsu vasarnīcā valda jauns un nelokāms noteikums: kurš brauc ciemos baudīt dabu, tas arī ved līdzi “svētkus” un pieliek savu roku to radīšanā. Un ziniet, kas ir pats interesantākais? Mūsu draudzība no tā nekļuva vājāka, tieši pretēji – tā kļuva daudz ciešāka un patiesāka. Jo draudzība savā būtībā ir enerģijas un rūpju apmaiņa, nevis otra cilvēka resursu nekaunīga izmantošana.
Situācijas kopsavilkums
Anitas un Jura stāsts spilgti ilustrē būtisku sociālu parādību, ko var dēvēt par “neierobežotās viesmīlības lamatām”. Bieži vien saimnieki, cenšoties būt pēc iespējas labāki un dāsnāki, paši sevi iedzen strupceļā, radot viesiem pilnīgi greizu priekšstatu par to, cik patiesībā izmaksā šāda atpūta. Šajā gadījumā Lāsmas un Pētera uzvedības pamatā nebija apzināta vēlme kaitēt, bet gan parasts “sadzīves infantīlisms”. Cilvēka dabā ir ļoti ātri pierast pie komforta, kas krīt no debesīm.
Ja cilvēkam reizi pēc reizes tiek sniegts augstākā līmeņa serviss, nekad nepieminot tā reālās izmaksas, viņš sāk to uztvert kā nemainīgu faktu. Tā kā nebija nekādas atgriezeniskās saites, tas tikai nostiprināja viņu ilūziju, ka Anitai un Jurim šāda apkalpošana sagādā milzīgu prieku un neko nemaksā. Nekaunīgais lūgums pēc “soljankas un liellopa” bija tikai loģisks šīs atrautības no realitātes kulminācijas punkts.
Kāpēc šī “pārsteiguma terapija” izrādījās tik efektīva? Anita intuitīvi izvēlējās vienīgo pareizo ceļu – praktisko pieredzi. Tā vietā, lai lasītu morāles lekcijas, viņa radīja apstākļos, kuros viņi paši bija spiesti iziet cauri visam procesam. Finansiālā atmošanās: Tikai stāvot pie kases, viņi ieraudzīja reālo summu, kas nepieciešama brīvdienām. Viena lieta ir baudīt garšīgu ēdienu, pavisam cita – ieraudzīt tā cenu čekā.
Fiziskā darba terapija: Pašiem gatavojot un traukus mazgājot, viņiem radās izpratne par to, cik daudz pūļu tas prasa. Tas acumirklī izgaisināja mītu par “pašklājošos galdu”.
Draudzībā cieņa nav iespējama bez veselīga balansa starp “dot” un “ņemt”. Ja jūtat, ka draugu klātbūtne jūs sāk iztukšot, nebaidieties norādīt uz robežām. Atbildības sadalīšana tikai nostiprina attiecības, paceļot tās pieaugušo līmenī. Cilvēki patiesi sāk novērtēt tikai to, kurā ir ieguldījuši savu laiku, enerģiju un naudu.
