Ogres privātmāju un dārziņu rajonos kaimiņu attiecības mēdz būt dažādas — reizēm draudzīgas, citreiz pavisam negaidītas. Kāda sieviete, uzstādot novērošanas kameru savā vasarnīcā, atklāja ainu, kas viņu patiesi pārsteidza un lika pasmaidīt.
Reiz aizgāju ciemos pie savas draudzenes, un viņa man saka:
— Kristīn, gribi parādīšu kaut ko tādu, ka tu smiesies?
Es pasmaidīju, bet draudzene izņēma telefonu un ieslēdza kādu videoierakstu. Paskatījos ekrānā. Tur kāda sieviete staigāja pa dārzu un fotografēja dārzeņus un krūmus. Pēc tam viņa ieslēdza telefonu priekšējo kameru, kaut ko stāstīja savā nodabā, aktīvi žestikulējot un rotaļājoties ar mīmiku.
Sākumā biju apjukusi. Pajautāju draudzenei:
— Ieva, ko tas viss nozīmē?
Draudzene iesmējās un saka:
— Šī sieviete video ir mana kaimiņiene. Iedomājies, kamēr manis nebija mājās, viņa iegāja manā dārzā. Tu jau zini, ka vasarnīcu nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Kas zina, var ienākt garnadži vai kāds cits. Man reiz pat grābekli un lāpstu paņēma. Tāpēc tagad pirms prombraukšanas es uzstādīju kameru ar lielisku skatu leņķi. Tā ir maza, maksā pavisam nedaudz, un uzstādīšana aizņēma mazāk par stundu.
Kamera tika uzstādīta zem vasaras virtuves jumta — no turienes paveras ideāls skats uz visu dārzu un dobi. Šīs ierīces priekšrocība ir tā, ka notiekošo var vērot reāllaikā, vienmēr esot lietas kursā, kas notiek vasarnīcā.
Pēc pāris dienām Ieva nolēma pārbaudīt ierakstus. Sākumā ekrānā bija redzami tikai putni un tauriņi, bet pēc tam notikumi atgādināja īstu izrādi.
Kad draudzene nebija mājās, viņas dārzā regulāri iegriezās kaimiņiene. Viņa ienāca jebkurā laikā — gan dienā, gan vakarā — un jutās tur droši, kā pati saimniece.
Bet visvairāk pārsteidza nevis pati ierašanās, bet tas, ko viņa tur darīja. Kaimiņiene filmēja un fotografēja ražu: pietuvināja kameru gurķiem, redīsiem, uzņēma tuvplānus, pie reizes ko aktīvi stāstot. Tā kā skaņas nebija, paliek noslēpums, ko tieši viņa sacīja. Svarīgi, ka neko viņa neplūca un nepiesavinājās — tikai fiksēja kadrus.
Izrādījās, ka Ievas kaimiņiene ir blogere. Sociālajos tīklos viņai ir sava grupa par dārzu un dobi. Šogad ar ražu nav paveicies, tāpēc sieviete atrada citu risinājumu. Saturu taču vajag radīt, un, ja pašai nav ar ko palielīties, vienmēr var doties pie kaimiņienes dārza. Acīmredzot viņa baidījās zaudēt sekotājus, tāpēc arī izvēlējās šādu savādu soli.
Šo gadījumu es vēl ilgi atcerējos ar smaidu. Blogeri ir radošas dabas cilvēki, taču reitingu dēļ ielauzties svešā teritorijā — tas jau šķiet pārspīlēti. Galva taču katram ir uz pleciem, un šādu rīcību grūti nosaukt par saprātīgu. Arī es esmu blogere, bet nekad tā nerīkotos.
Ko jūs domājat par šādu rīcību? Vai blogera darbs attaisno svešas teritorijas izmantošanu satura radīšanai, vai arī tam tomēr ir savas robežas?
Man šis stāsts palika kā atgādinājums: popularitāte internetā nedrīkst kļūt svarīgāka par cieņu pret citiem cilvēkiem un viņu privāto telpu.
