Pēc tam, kad Olafs beidzot nedaudz atvērās un parādīja savu īsto seju, mēs norunājām vēl kādu pusstundu. Viņš pastāstīja par savu darbu galdniecībā — par to, cik ļoti viņam patīk strādāt ar ozolkoku un kā viņš pavasara siltajos vakaros savā darbnīcā atjauno senas mēbeles.
Tas bija interesanti! Tas bija patiesi! Es redzēju, kā viņa seja atplaukst, kad viņš runāja par lietām, kuras viņš tiešām mīlēja un prata.
Bet fonā joprojām palika tā nepatīkamā sajūta par tām trim nedēļām sarakstes, kurās viņš tēloja “biezo”. Problēma nav tajā, ka viņš brauc ar vecu “pasātu”.
Problēma ir tajā, ka viņš nolēma sāk attiecības ar meliem. Un tie nebija tikai “mazi meli”, tā bija pilnīgi citas personības izveidošana pavasara noskaņās.
Mana draudzene Anna reiz teica:
— Es varētu iemīlēt vīrieti, kuram pieder tikai ritenis un pavisam maza istabiņa, ja vien viņš šajā pavasara laikā spēj patiesi priecāties par dzīvi un ir pret mani godīgs. Bet es nekad nespētu līdz galam uzticēties vīrietim, kurš man sūta bildes ar svešu mašīnu, cerot, ka es būšu tik neuzmanīga, lai to vienkārši nepamanītu un noticētu visam, ko man stāsta.
Tas ir nevajadzīgi abām pusēm. Viņš nepatiesi pasniedz sevi, mēģinot būt tas, kas viņš nav, un viņš arī nostāda nepatīkamā situācijā mani, pieņemot, ka mani interesē tikai viņa bankas konts (kurš turklāt izrādījās tukšs).
Uz ko viņi cer
Vīrieši, kuri šādi rīkojas, cer uz brīnumu. Viņi cer, ka randiņa laikā sieviete tik ļoti apžilbs no viņu personības, ka vairs nejautās ne par Porsche, ne par villu pie jūras.
Viņi cer, ka “iemānīs” mūs tajā savā tīklā šajā pavasara reibonī. Bet viņi aizmirst vienu svarīgu lietu — sievietes pēc četrdesmit meklē drošību. Un drošība sākas ar uzticību, nevis ar krāšņām bildēm.
Ja tu nevari būt godīgs par to, kādu mašīnu tu brauc, kā es varu zināt, ka tu būsi godīgs par citām, svarīgākām lietām dzīvē?
Secinājumi pēc pavasara vakara Kuldīgā
Mēs šķīrāmies pie viņa vecā Passat. Tas tiešām rūsēja pie arkām, un dzinējs iedarbojās ar tādu kā smagu nopūtu, kas nemaz nepiestāvēja pavasara svaigumam. Olafs izskatījās sarūgtināts, lai gan mēģināja to neizrādīt. Viņš man piedāvāja aizvest līdz mājām, bet es atteicos — gribēju izvēdināt galvu un pastaigāties pa pavasarīgi mitrajām pilsētas ielām.
Mājās es izdzēsu viņa numuru. Ne tāpēc, ka viņš nebija bagāts. Ne tāpēc, ka viņam nebija Porsche. Bet tāpēc, ka es negribu tērēt savu laiku, atšķetinot vīrieša kompleksus un mēģinot saprast, kur beidzas viņa fantāzijas un sākas realitāte.
Pavasaris ir pārāk īss, lai to tērētu neīstām lietām.
Mīļie vīrieši, ja jūs šo lasāt — lūdzu, esiet jūs paši. Latvijas sievietes nav tik virspusējas, kā jums šķiet. Mums nevajag jūsu izdomātos miljonus, mums vajag vīrieti, kurš pavasarī nebaidās paskatīties spogulī un pateikt: “Šis esmu es, un es ar sevi lepojos.” Tikai patiesība ļauj izveidot kaut ko paliekošu. Viss pārējais ir tikai skaistas bildes, kas izgaist pie pirmās kafijas tases.
Vai jūs spētu piedot šādu rīcību un turpināt tikties, ja vīrietis vēlāk atzītos savos melos? Vai arī uzticība ir sagrauta uz visiem laikiem?
