Izrādījās, ka viņa tā darīja ne bez iemesla.
Olga devās mājup no darba apmierināta. No rīta viss bija kā parasti: viņa piecēlās agrāk par visiem, pagatavoja brokastis, pabarojа vīru un meitu. Pavadījusi meitu uz skolu, viņa devās uz darbu. Bija pagājusi tikai stunda, kad viņai piezvanīja priekšnieka sekretāre un paziņoja, ka priekšnieks steidzami viņu aicina. Olga mazliet sabijās. “Par ko gan viņu rāt? It kā jau nebija par ko… Bet tad kādēļ viņš viņu sauc?” – domāja viņa.
— Olga, lūdzu, apsēdieties, – mierīgā tonī sacīja Igors. – Man ar jums ir nopietna saruna, un no tās būs atkarīga jūsu turpmākā karjera.
Olga neskaidri raudzījās uz priekšnieku. Domu juceklis mutuļoja galvā – kas gan noticis?
Viņa šajā firmā strādāja jau septiņus gadus, un pat tad, kad viņu paaugstināja līdz nodaļas vadītājai, Igors viņu nebija izsaucis. “Tātad grib atlaist,” domāja Olga, “lai gan šomēnes mūsu nodaļa strādāja teicami.”
— Olga, neuztraucieties, – ar vieglu smaidu sacīja priekšnieks. – Es jau kādu laiku vēroju jūsu darbu. Man patīk, kā jūs protat atrast pieeju kolēģiem. Viņi jūs ciena, bet reizē izjūt arī zināmu bijību.
— Un arī viņi visu paveic teicami un gaida no jums atzinību. Man ļoti patīk šāda stratēģija un taktika. Pēc trim nedēļām darbu atstās mans vietnieks, jo ar ģimeni pārcelsies uz citu pilsētu. Es gribētu piedāvāt šo amatu jums. Ko teiksiet?
Olga no pārsteiguma nespēja pateikt ne vārda, tikai pasmaidīja.
— Redzu, ka jūs neesat pret. Pirms vietnieks sāks nodot jums savus pienākumus, es gribētu piedāvāt jums doties atvaļinājumā uz pāris nedēļām. Protams, ar pilnu darba algu. Atpūtīsieties, un tad nedēļas laikā pārņemsiet visus darbus. Labi?
— Protams, – Olga piekrita. Viņa būtu gribējusi aiz prieka pat lēkāt kā maza meitene, bet to, protams, nedrīkstēja parādīt.
Un nu viņa devās mājup. Par godu šim notikumam Olga nolēma doties kājām cauri parkam un izbaudīt dabu. Pēdējā laikā darbs bija prasījis daudz spēka, un viņai nebija izdevies tik vienkārši un bezrūpīgi pastaigāties. Ejot viņa domāja, kur vasaras beigās varētu doties atpūsties. Iepriekš viņi bija plānojuši braukt uz Turciju, bet tagad – ar jauno amatu un algu – viņiem būs iespēja doties arī uz kādu salu, par kurām viņa tik daudz bija lasījusi kopā ar meitu.
Mājās neviena nebija. Vīrs vēl bija darbā, bet meita Laura nebija atnākusi no skolas. Olga nolēma par godu šim notikumam pagatavot kaut ko īpašu un devās uz veikalu. Viņa sapirka daudz gardumu un laimīga atgriezās mājup. Jau pie kāpņutelpas durvīm viņa sastapās ar kaimiņieni.
— Olga, kāpēc tu neesi darbā? Vai tad atlaida? – jautāja kaimiņiene.
Olga nolēma nestāstīt viņai par paaugstinājumu.
Kaimiņiene bieži uz viņu ģimeni skatījās ar tādu kā apslēptu ziņkāri – un jau nu bija, ko ievērot: laimīga ģimene savā dzīvoklī, labs “bembis” pie mājas, meitai aukle, un atvaļinājumos viņi brauca uz ārzemēm. Tāpēc Olga tikai pamāja ar galvu un pat uzlika uz sejas drūmu izteiksmi. Tad viņa devās mājās.
Iegājusi dzīvoklī, Olga iesmējās. Pusdienlaikā pārnāca meita Laura, viņa pabaroja viņu ar pusdienām, un abas kopā sāka gatavoties vakariņām.
Viktors brauca mājās nedaudz piekusis. Parasti darbs viņam nebija smags – sistēmadministratora ikdiena mazā firmā ritēja diezgan mierīgi, jo datoru tur nebija daudz un tie bojājās reti. Taču šodien vienu gan nācās salabot, un tas prasīja vairāk uzmanības nekā parasti. Patiesībā viņš būtu gribējis mierīgi pasēdēt un palasīt jaunākos apskatus par spēļu konsoli, kas viņu sen jau interesēja.
Viņš jau domāja, kā pastāstīs Olgai par jauno konsoli un to, ka būtu īstais brīdis to iegādāties. Olga pelnīja labi, un viņi to varēja atļauties. Tikai viņa vienmēr atkārtoja, ka vispirms jānopērk jaunā gulta Laurai. Nu nekas – Viktors zināja, kā viņu pārliecināt.
Noparkojis mašīnu, Viktors izkāpa un devās mājup. Pie kāpņutelpas viņš sastapa kaimiņieni.
— Re, nāk mājās vienīgais pelnītājs, – ar knifiņu balsī noteica viņa.
Viktors uzmeta jautājošu skatienu, un kaimiņiene turpināja:
— Šodien redzēju tavu Olgu.
— Teica, ka no darba atlaista. Tu taču to nemaz nezināji? – kaimiņiene piebilda.
Tajā brīdī Olga logā pamanīja Viktora mašīnu. Tas nozīmēja, ka drīz mājās būs mīļotais, un viņa beidzot varēs pastāstīt viņam priecīgo jaunumu.
Viktors ienāca dzīvoklī un neatstāja viņai iespēju pateikt ne vārda.
— Kāpēc par tavu atlaišanu es uzzinu no kaimiņienes? – Viktors neapmierināti iesaucās.
Olga jau gribēja iebilst un pastāstīt patiesību, taču nolēma pagaidīt.
— Viktor, tu taču pats tik daudzas reizes man esi teicis, lai es aizēju no darba un vairāk nodarbojos ar bērnu, jo Laura aukli redz biežāk nekā mammu.
Jā, Viktors tā bija runājis, bet viņam pat prātā nebija ienācis, ka Olga tiešām varētu uz to saņemties. Viņš pasmaidīja:
— Nu jā, protams, mīļā. Vienkārši bija nepatīkami to uzzināt nevis no tevis, bet no kaimiņienes.
Un abi devās uz virtuvi.
Viktors apsēdās un domāja, ka ar jautājumu par jauno spēļu konsoli nāksies pagaidīt. Turklāt drīzumā būs jādomā arī par jaunu viedtālruni. Neko darīt – pagaidām nāksies atvadīties no savas ieceres.
Olga pamanīja, ka vīrs ir noskumis, lai arī centās pasmaidīt. Bet, ja jau viņa bija sākusi šo spēli, tad nu vajadzēja to turpināt.
Pagāja trīs dienas. Olga gatavoja virtuvē, tīrīja māju, kopā ar Lauru pildīja mājasdarbus un devās pastaigās parkā. Tikai Viktors ar katru dienu kļuva arvien drūmāks.
Vakariņu laikā viņš jautāja:
— Olga, vai tev nav garlaicīgi mājās? Varbūt sāktu meklēt kādu darbu?
— Nē, negribu, – teica Olga. – Es tagad tik daudz ko paspēju! Beidzot paspēju dzīvot, nesteigties. Tu taču mums esi tas, kurš strādā.
Nākamajā dienā Viktors atsūtīja Olgai kādas saites ziņapmaiņas lietotnē. Atverot tās, viņa ieraudzīja, ka tie ir darba sludinājumi.
“Tātad tā…” – nodomāja Olga un atbildē uzrakstīja, ka noteikti nosūtīs CV, bet uzreiz arī palūdza Viktoru nopirkt produktus pēc saraksta.
Nu Viktors jau sāka sajust, ka kļūst īgns. Tagad vēl pašam jāiet pēc pārtikas! Viņš atnāca mājās ar iepirkumu maisu rokās.
— Olga, ja es katru dienu šādas summas iztērēšu par pārtiku, man benzīnam vairs naudas nepietiks, – neizturēdams noteica Viktors.
— Nekas traks, – Olga mierīgi atteica. – Brauksi ar metro vai autobusu. Tā pat būs ekonomija.
— Nē, Olga, tā nevar. Tu arī iesi strādāt, un tad mēs abi kopā pelnīsim. Tu nosūtīji savu CV?
— Jā, aizsūtīju, bet visur atnāca atteikums.
— Labi, rīt vēl tev pameklēšu, – noteica Viktors.
Nākamajā dienā Viktors piezvanīja:
— Olga, gatavojies! Es atradu tev lielisku darbu, jau pierakstīju uz interviju, pēc stundas atbraukšu pakaļ.
Olga gan nelēkāja aiz prieka – tieši otrādi, viņa kļuva vēl vairāk noskumusi. Pēc stundas vīrs atbrauca, un viņi devās ceļā. Viktors palika mašīnā, bet Olga iegāja biroja ēkā un nolēma vienkārši kaut kur pasēdēt. Pēc stundas viņa iznāca ārā.
— Nu, kā gāja? – ar gaidām jautāja Viktors.
— Nekā, – Olga mierīgi atbildēja. – Tur paņēma citu, kurai bija pazīšanās.
Viktors vadīja mašīnu un bija redzami sarūgtināts. Kad viņi atgriezās mājās un aizvēra durvis, viņš sāka runāt ar aizvainojumu balsī – par to, ka viņam vienam nākas gādāt par ģimeni un ka darbu varēja atrast ātrāk.
Olga klusām iznesa viņam čemodānu un sacīja:
— Ej.
Viktors stāvēja apjucis.
— Un kam tad tu būsi vajadzīga? Bez darba, vēl ar bērnu! Es jums naudu nedošu!
— Ej, mums tava nauda nav nepieciešama. Mēs ar Lauru labi iztiksim arī bez tās. Tāpat kā līdz šim. Dzīvoklis ir manu vecāku, man tas palicis mantojumā. Tātad – te ir tavas lietas.
Viktors vēl mēģināja kaut ko iebilst, bet tas vairs neko nemainīja. Viņš aizgāja, pārliecināts, ka jau nākamajā dienā sieva viņam zvanīs un lūgs atgriezties. Taču tā nenotika. Nākamajā dienā Olga iesniedza laulības šķiršanas pieteikumu, bet vēl pēc mēneša nejauši sastapās ar nu jau bijušo vīru savā kabinetā.
Viktors bija atnācis uz darba interviju un samulsis ieraudzīja Olgu sēžam kabinetā vietnieces krēslā.
— Bet tu taču biji aizgājusi no darba!
— Kā redzi – nē, – Olga atbildēja ar smaidu. – Es tikai pajokoju. Un vakance, uz kuru tu esi atnācis, jau ir aizņemta.
— Ar ko tad? – neizpratnē jautāja Viktors.
— Ar jebkuru no tiem, kas gaida koridorā, – Olga norādīja uz durvīm.
Viktors vēl brīdi stāvēja, tad klusi pagriezās un izgāja pa durvīm. Olga pasmaidīja – nevis triumfējot, bet sajūtot patiesu atvieglojumu.
Viņa bija atguvusi brīvību, drošību un pārliecību par sevi. Mājas gaidīja Laura, ar kuru viņas abas kopā varēs dzīvot mierīgi un droši. Priekšā bija daudz darba, bet arī daudz gaišu dienu.
Un Olgai šķita, ka viņa sen nebija jutusies tik viegli kā tagad.
Bet kā tu rīkotos viņas vietā – klusētu un samierinātos, vai arī beidzot spertu soli pretī jaunai dzīvei?
