Orhidejas dzīves cikls ir cieši saistīts ar to, kas notiek pašā podiņa pamatnē un kā mainās substrāta stāvoklis laika gaitā. Bieži vien mēs pamanām tikai ziedus, taču auga stabilitāte un spēja atjaunoties slēpjas pareizā ventilācijā un podiņa novietojumā.
Izprotot, kāpēc iekšējā vide mainās, kļūst skaidrs, kāpēc dažreiz pat vislabākā laistīšana nedod gaidīto rezultātu.
Kāpēc orhidejas pods “dzīvo savu dzīvi”
Daudzi nepamanīs, ka laika gaitā koka mizu gabaliņi podiņa iekšpusē sāk dabiski drupt un sablīvēties. Tas ir pavisam normāls process, tomēr tas maina to, kā gaiss cirkulē ap saknēm. Kad starp mizas gabaliņiem vairs nav brīvas vietas, saknes sāk meklēt ceļu uz augšu vai gar malām, kur tām ir vieglāk “elpot”. Tas ir brīdis, kad podiņš sāk izskatīties pārpildīts, lai gan augs pats varbūt nemaz nav tik liels.
Šādā situācijā svarīgāk par pārstādīšanu ir sekot līdzi tam, lai pods nebūtu ielikts pārāk ciešā dekoratīvajā traukā. Ja starp caurspīdīgo plastmasas podu un krāsaino keramikas podu nav vismaz pirksta platuma spraugas, gaiss apstājas. Tas rada siltumnīcas efektu, kas ne vienmēr nāk par labu sakņu veselībai ilgtermiņā.
Gaisma nav vajadzīga tikai lapām
Mēs esam pieraduši, ka lapas tiecas pret sauli, bet orhidejas ir īpašas ar to, ka arī to sakņu sistēma piedalās enerģijas ražošanā. Ja orhideja ilgstoši atrodas tumšā dekoratīvajā podā, saknes, kas atrodas iekšpusē, kļūst gaišas un gandrīz baltas. Tā nav slimība, bet vienkārši zīme, ka tām trūkst gaismas.
Interesanti, ka tieši caurspīdīgie podi ļauj mums redzēt kondensātu uz sienām. Ja redzat mazas lāsītes podiņa iekšpusē, tas nozīmē, ka augam ūdens vēl pietiek, pat ja virspuse izskatās sausa. Tas palīdz izvairīties no pārlaistīšanas, kas ir visbiežākais iemesls, kāpēc augs sāk nīkuļot.
Kāpēc pods mēdz palikt “smags” vai “viegls”
Paņemot orhideju rokās, podiņa svars var pateikt priekšā vairāk nekā jebkurš kalendārs. Ja pods šķiet neparasti viegls, mizas gabaliņi ir pilnībā izžuvuši un vairs nespēj noturēt mitrumu. Savukārt, ja pods ilgstoši šķiet smags, iespējams, ka pašā apakšā ir sakrājies smalks substrāts, kas darbojas kā sūklis un neatdod ūdeni.
Esmu pamanījusi, ka dažreiz pietiek vienkārši ar pirkstiem nedaudz sakustināt mizas virsslāni vai uzmanīgi izbakstīt apakšējos caurumus, lai atjaunotu gaisa plūsmu. Tas palīdz substrātam izžūt vienmērīgāk. Ja saknes pieķeras pie podiņa sienām, tās nevajadzētu mēģināt atlipināt – augs tādā veidā meklē stabilitāti un “iekarojas” savā mājvietā.
Temperatūras svārstību ietekme uz sakņu kakliņu
Vieta, kur lapas savienojas ar saknēm, jeb sakņu kakliņš, ir visjutīgākā orhidejas daļa. Pat ja saknes ir veselas, šī vieta nedrīkst atrasties pastāvīgā mitrumā. Ja, laistot augu, ūdens nejauši iekļūst starp lapām, tas var tur palikt dienām ilgi, īpaši, ja uz palodzes ir vēsi.
Vislabāk ir sekot līdzi, lai šī pamatne vienmēr būtu virs substrāta līmeņa, nevis ierakta tajā. Ja orhideja ir nedaudz sašķiebusies uz sāniem, tas bieži vien ir tās dabisks veids, kā pasargāt savu “sirdi” no ūdens uzkrāšanās. Dabā tās aug nedaudz ieslīpi tieši šī iemesla dēļ – lai lietus ūdens vienkārši notecētu lejā.
Kad ar parastu laistīšanu vairs nepietiek
Reizēm gadās, ka pat pēc kārtīgas mērcēšanas orhidejas lapas paliek mīkstas un ļenganas. Tas var liecināt, ka saknes podiņa iekšpusē vairs nespēj uzsūkt ūdeni, jo ir zaudējušas savu elastību. Šādos brīžos augam var palīdzēt, nevis lej vairāk ūdens podā, bet gan uz brīdi mainot tā atrašanās vietu uz vēsāku un ēnaināku, lai samazinātu iztvaikošanu caur lapām.
Mazi, balti punktiņi uz saknēm, kas parādās pēc laistīšanas, ir pilnīgi normāla parādība – tās ir poras, caur kurām augs dzer. Ja šīs poras ir redzamas, tas nozīmē, ka sakne strādā pareizi. Savukārt, ja sakne paliek matēta un nepaliek zaļa pat pēc saskares ar ūdeni, tā visticamāk vairs nefunkcionē, un augs to pamazām sāks “atvienot” no savas sistēmas pats.
