Vienmēr esmu uzskatījis, ka mūsu ģimene ir stipra un laimīga. Dzīvojām Valmierā, kur katrs stūris glabā savas atmiņas — kopīgos vakarus, svētkus un ikdienas rūpes…
Mēs daudz laika pavadījām kopā, audzinot mūsu bērnus, kuri jau ir pieauguši un paši veido savu dzīvi ar stabilu darbu un neatkarību.
Pēdējo pusgadu esmu dzīvojis viens. Reizēm atceros kopīgos brīžus ar ģimeni — tie ir īpaši, kaut arī dažkārt liek nedaudz padomāt. Visvairāk priecājos, ka mums ir izauguši labi un patstāvīgi bērni, un tas dod man spēku turpināt.
Dzīve Valmierā man joprojām ir tuva, bet tā mainās, kā maināmies mēs paši. Sākumā nebija nekādu zīmju, ka kaut kas ir citādāk — mūsu attiecības bija mierīgas, retu nesasaskaņu laikā es centos būt atbalsts un palīdzēt.
Taču pēdējā laikā pamanīju, ka sieva kļūst atturīgāka, mazāk rūpējas par maniem ikdienas sīkumiem, vairs neinteresējas, kā man klājas.
Ilgi domāju, kas varētu būt šīs pārmaiņas iemesls. Viņa man pastāstīja, ka sāka apmeklēt pašizaugsmes kursus, kuros runāja par biznesu, personīgo attīstību un dzīves mērķiem.
Pēc šīm nodarbībām viņa it kā mainījās — kļuva prasīgāka pret sevi un apkārtējiem, arī pret mani.
Mēs ilgi runājām par mūsu attiecībām, un viņa atklāja, ka jūtas, it kā vēl varētu sasniegt vairāk, bet mana klātbūtne viņu ierobežo. Viņa pieņēma lēmumu, ka mums būs labāk šķirties.
Viņa uzsvēra, ka šis lēmums nav pret mani personīgi, un lūdza saprast un piedot viņas izvēli.
Tas nebija viegli, taču dzīve dažkārt ved negaidītus ceļus. Mēs bijām kopā vairāk nekā trīsdesmit gadus — kopā piedzīvojuši gan ikdienas rūpes, gan laimes mirkļus, audzinājuši bērnus un veidojuši dzīvi Latvijā. Šīs atmiņas man vienmēr paliks dārgas.
Taču dzīve virzās uz priekšu..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
