Pajautāju dēlam, kāpēc viņam 35 gadu vecumā nav bērna un nav precējies; Viņa atbilde man lika aizdomāties par dzīvi

“Mammu, man jau ir 35 gadi. Esmu pieaudzis. Bet acīmredzot ne jau tas ir pieaudzis, jo es dzīvoju kopā ar tevi vienā dzīvoklī. Galu galā, tu mani šādi audzinājāt. Es esmu atkarīgs no tevis, no tavām rūpēm.

Dažreiz es pieķeru sevi domājam, ka Esmu precējusies. Bet ar tevi! Tu man gatavo, mazgā, tīri. Es jūtos ērti dzīvojot kopā ar tevi. Kāpēc man vajadzīgs kāds cits. Tu  man neesi iemācījusi neatkarību. Un es vairs nevēlos mācīties, jo man ir tik ērti šādi dzīvot. Tāpēc Es pat nevaru iedomāties – kurš vēl var par mani tā rūpēties? Neviens. Es vienmēr salīdzināju visas savas sievietes ar tevi. Un neviens mani tik ļoti nemīlēja un neuztraucās. Tāpēc es nezinu, vai man vajag ģimeni. Un runājot par mazbērniem … Paņemam  suni vai kaķēnu. Un tad tev sirds būs mierīga… ”

Un tad es domāju par savu dzīvi. Par to, kur es kļūdījos. Ko es esmu izdarījusi, ko dēls man teica. Es gribēju labāko. Vēlais bērns, ļoti gaidīts…. Gribēju dot viņam visu. Par viņu rūpējos, baidījos, ka viņš pārāk nenogurst, nebūs pārpūlēts. Es vienmēr viņu sagaidīju no darba, gludināju viņa kreklus. Bet izrādās, ka es sev izraku bedri. Visi mani sapņi vienā mirklī pazuda. Tik sāpīgi un aizvainojoši. Tagad es nezinu, ko darīt. Es saprotu, ka tā nevejadzēja. No dēla bija jāizveido patstāvīgāks vīrietis. Bet ir par vēlu. Lūdzu, dodiet padomu, ko var darīt?

Šis ir stāsts, kuru uzrakstīja portāla Yandex Zen lasītājs.

Lasi arī: Šis attēls nav melnbalts. Krāsa, kuru redzat, pateiks, vai esat ģēnijs vai vienkārši talantīgs

Es pat nezinu, ko ieteikt. Jo mainīt cilvēku nav iespējams. Vismaz ne ļoti būtiksi. Tas jau ir pieaudzis cilvēks, kuram ir savi uzskati par dzīvi. Un diez vai viņš satiks to, kurš aizstās viņa māti. Un, ja viņa to izdarīs, tad māte pati sabojās šo laulību ar savu greizsirdību.

Ko tu domā? Rakstiet komentāros!