Situācija bija, kā mēdz teikt, “galējā robeža”, bet draugus mēs izvēlamies paši
Tāpēc Lana bija spiesta iekārtoties darbā kaut vai kur, bez izvēles. Nebija laika gariem pārspriedumiem. Nauda bija vajadzīga jau aizvakar… Viņas mazais veikaliņš bankrotēja. Igors strādāt nevarēja. Dzīvokli viņi pārdeva, lai segtu izdevumus. Un dzīvoja īrētā mājoklī kopā ar aitu suni un vecu, rudu kaķi. Bet viņiem jau bija pāri četrdesmit.
Lana nolēma iet absolūti jebkurā darbā. Pēc atmaksas viņiem pat kārtīgu uzkrājumu nebija palicis. Un tieši tajā brīdī avīzes sludinājumos atradās vienīgais piemērotais… Tiklīdz Lana ieraudzīja tirdzniecības uzņēmuma direktoru Andreju, uzreiz saprata – cilvēks nav uzticams. Slaikajam brunetam ar nelielām ūsām un modernā džemperī acīmredzami patika izskatīties pēc tāda kā iekarotāja. “Noteikti ir ko slēpt,” – Lana saprata jau pirmajās sarunas minūtēs.
– Redzu, ka jums ir ļoti sarežģīta situācija, esat iedzīta stūrī, – ar atklātu prieku teica Andrejs darba intervijā. Bet nesteidzās no viņas atvadīties. Lana saprata, ka tieši tāds cilvēks kā viņa šim direktoram arī vajadzīgs. Viņa zināja, ka izskatās krietni glītāk nekā lielākā daļa apkopēju, kurām patiktu tāda alga un tāds priekšnieks. Lanai bija četrdesmit divi gadi, bet viņa izskatījās kā piecus gadus jaunāka par savu pases vecumu. Zilas acis, glīta, sievišķīga.
Vaigu sārtums. Nekonfliktējošs raksturs. Žirgtums, darbos viss raiti iet no rokas. Turklāt – nav kaitīgu ieradumu. Tādi cilvēki jāmeklē. Protams, tā nebija viņas sapņu darbavieta. Bet kur gan citur lai iet?
– Andreja kungs, – pazemīgā tonī sacīja Lana, pieliekot balsij vismaigākās intonācijas, – es esmu ļoti apzinīga. Ar mani jums problēmu nebūs. Man pat ir nepabeigta augstākā izglītība. Bet pārtraukums darba stāžā bija personīgu iemeslu dēļ…
– Un kādi tad? – direktors ar zinātkāri paskatījās uz viņu pāri galdam. Pazemīgais tonis acīmredzami darbojās – Andrejam patika justies kā visuma valdniekam vismaz savas kompānijas robežās.
– Nu… es visu zaudēju… īsumā… Bet man pat bija savs veikals daudzus gadus… – paskaidroja Lana.
– Hm… Nu, pieņemsim. Bet vai jums ir bērni… nu… apgādājamie? Skaidri norādīja, ka neļaus padarīt sevi par muļķi.
– Ak… tā ir ļoti personīga lieta. Bet nē… – Lana nebija gatava stāstīt par vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Par apgādājamo varēja nosaukt, iespējams, tikai vīru. Bet Lana nolēma, ka nevajag stāstīt visu tik sīki. Direktors mazliet mīkstinājās un ielēja viņai glāzi ūdens. Lana iedzēra pāris malkus.
– Piedodiet, bet jūs esat bijusī uzņēmēja… precējusies… Kāpēc vīrs jūs neapgādā? Dīvaina kaut kāda lieta… Varbūt jūs man sūtījuši konkurenti? Es jūs nevaru pieņemt darbā, – direktors izpleta rokas.
– Neviens mani nav sūtījis! Bet vīrs vienkārši ir par piecpadsmit gadiem vecāks… Un neizturēja manu situāciju. Es taču ne uz kosmosu lidoju – tikai gatavojos mazgāt grīdas! Viņa domāja – nu gan viss, Andrejs pieklājīgi atvadīsies no viņas uz visiem laikiem. Savācās, piecēlās un devās uz durvju pusi, pat nepasakot ardievas.
Tā arī būtu aizgājusi. Bet pēkšņi uz sliekšņa gluži kā no nekurienes parādījās starojoša, pilnīga blondīne. Lana viņu nebija redzējusi daudzus gadus. Bet reiz viņas pat draudzējās institūtā.
– Marta? Tā esi tu? – viņa neticēja, ka dzīvē tā mēdz gadīties.
– Cik gadu pagājis! Kā tavs Igors? Viss kārtībā? – Marta uzaicināja viņu uz tuvāko kafejnīcu.
– Nu jā. Zini, nekad nebūtu domājusi, ka nonākšu uz darba interviju pie tava vīra. Viņš mani izjautāja kā izmeklētājs! Un tik un tā nepieņēma! – nopūtās Lana un piebilda: – Klausies, man neērti prasīt… Bet vai nevarētu palīdzēt ar darbu vai aizdot mazliet? Es tuvākajā laikā atdošu… Droši vien…
– Piedod, bet man ir princips – es neaizdodu… – Martai sejā uzreiz parādījās stingrība.
Lana bija pie tā pieradusi. Kad viņai viss bija labi, viņa ar vieglumu palīdzēja citiem. Bet tagad bija pienācis laiks pārliecināties, ka vairums cilvēku ar saviem līdzekļiem šķiras ļoti nelabprāt.
– Nu ko… Saprotu… Labi, paldies par pusdienām. Man jau jāiet… – Lana gatavojās doties prom.
– Pagaidi. Man ir daudz labāks piedāvājums. Mums ar vīru ir māja ārpus pilsētas. Tā stāv pilnīgi brīva. Bērni negrib tur dzīvot. Un mums vajadzīgi cilvēki, kas to pieskatīs! – Marta krāsainās detaļās aprakstīja, ka mājā ir veselas trīs istabas.
Jāuzmana tikai dārzs, un – ja būs iespēja – jāmaksā komunālie maksājumi. – Tu pat vari lietot visus produktus. Mums tur ir četri ledusskapji, pilnībā piekrāmēti.
– Nu… skan labi… Bet man jākonsultējas ar Igoru. Mums ir mājdzīvnieki. Un nav ar ko pārvākties… Situācija tiešām sarežģīta! – Kaut kādu iemeslu dēļ Lana nevēlējās piekrist šim piedāvājumam. Bet Marta tik dedzīgi pierunāja. Turklāt viņai gribējās ar kaut ko iepriecināt Igoru. Viņa tik ļoti sapņoja, lai vīrs atkal atgūst možumu un ticību labajam…
– Ko tur vēl apspriest. Mēs rīt no rīta vienkārši piebrauksim pakaļ jums… Un viss… Tu taču pati teici, ka rītdiena ir pēdējā diena, par kuru apmaksāts dzīvoklis.
Lanai atlika tikai izplest rokas. Igors bija ļoti priecīgs, ka atradās izeja no viņu grūtās situācijas. Un teica:
– Tāds gadījums ir reizi dzīvē. Kas to būtu domājis! Zini, Marta pat kāzās teica, ka es viņai ļoti patīku. Bet es domāju… tā – pieklājības pēc…
Lana nopūtās. Tas bija vēl viena no iemesliem, kāpēc viņa pārtrauca ar Martu kontaktēties. Marta bija noskatījusi Igoru. Un pat kādu laiku bija ar viņu pārņemta. Pat gaidīja viņu, it kā nejauši. “Bet, protams, tagad viss jau ir pagājis… Viņai taču ir savs vīrs… Un pat jaunāks… Biznesmenis. Turklāt viņiem ir bērni!” – Lana nolēma par sliktām domām vairs nedomāt. Māja patiešām izrādījās diezgan laba. Taču jau pirmajā dienā pie viņiem ar jau atnāca kaimiņi.
– Mūsu sunim nepatīk jūsu suns… Un viņš nepārtraukti rej! – sacīja vīrietis.
– Un… ko jūs piedāvājat?
– Nu… nezinu… atdodiet caur sludinājumu portālu. Man nav nekādas starpības. Nedomājiet, ka nezinu, ka jūs šeit esat tikai “uz putna tiesībām”… Marta man visu pastāstīja. Jūs vienkārši esat … labāk neteikšu kas! – sacīja kaimiņš.
– Nē… es neatdošu suni… Piedodiet! – teica Lana.
Tajā pašā dienā viņa piezvanīja Martai un pastāstīja par šo gadījumu. Marta apgalvoja, ka kaimiņš vienmēr bijis ar dīvainībām, un pārliecināja, ka nekā slikta par Lanu nav runājusi – kaimiņš pats visu izdomājis. Lanai atlika vien noticēt. Viņiem taču nebija, kurp iet.
Vīram Lana vispār neko neteica. Tā vietā viņa mēģināja atrast ciematā darbu. Viņai gribējās pēc iespējas ātrāk aizbraukt no šī namiņa. Nemierīgā priekšnojauta nelika mieru – šķita, ka stāsts ar kaimiņu ir tikai sākums. Tāpēc Lana ļoti priecājās, kad viņu pieņēma par pārdevēju mazā pārtikas veikaliņā. Kad nākamajā dienā viņa atgriezās pēc pirmās darba dienas, vīrs paziņoja:
– Te bija iebraukusi Marta. Pie viņiem atbrauks kaut kādi paziņas. Un apmetīsies šajā mājā. Uz neilgu laiku… Uz dienu vai divām! – teica Igors.
– Bet kāpēc viņa man nepateica iepriekš? – pārsteigta vaicāja Lana.
– Galu galā, tā ir viņas māja… neaizmirsti… ko tur darīt! Nepārspīlē. Nekas briesmīgs nenotiek. Nu, padzīvos pāris dienas un aizbrauks! – teica Igors.
Naktī ieradās Martas un Andreja dēls. Un ne viens, bet ar veselu kompāniju.
– O, mammīte ieguvusi sev darbiniekus? Nu, klājiet galdu! – sacīja jauneklis.
– Vispār mēs esam tavas mātes draugi! – mēģināja paskaidrot Igors.
– Draugi? Ha! Jūs te dzīvojat no žēlastības. Tāpēc ziniet savu vietu! – iesmējās Alekss.
Igors apjuka, bet pierunāja Lanu nezvanīt Martai un nesaasināt konfliktu. Puisis mājā nodzīvoja veselas divas nedēļas. Bija jāpieliek milzu pūles, lai katru dienu satīrītu to cūkkūti, ko viņi radīja.
Turklāt Lana gatavoja visai kompānijai. Un neviens viņai pat nepateica paldies. Viņai gandrīz nepietika spēka, lai vēl ietu uz darbu.
– Man šķiet, mēs esam slazdā… Tālāk būs tikai sliktāk… – kādu dienu sacīja viņa vīram.
– Lana, pārstāj… Tas ir tikai viens gadījums. Viņš vairs neatkārtosies. Puisis drīz aizbrauks. Marta pati ar viņu nevar tikt galā… Esmu pārliecināts! – teica vīrs.
Alekss tiešām aizbrauca. Bet ieradās Martas vīramāte. Pirmais, ko viņa izdarīja – ieskatījās ledusskapjos un izšņāca:
– Un vai jums nav neērti? Apēdāt visu, kas bija sagatavots gadam. Jums taču pieklājības pēc piedāvāja justies kā mājās!
– Kundze, tas bija Alekss… viņš atbrauca ar kompāniju… – Lana mēģināja visu izskaidrot. Bet Martas vīramāte neticēja nevienam vārdam un pat sacīja:
– Skaidrs, kāpēc tu iekārtojies veikalā… Lai pārdotu visus produktus. Kā mana vedekla tevi vispār ielaida?
Viņa sāka pirkt pārtiku par savu naudu. Bet Martas vīramāte sūdzējās, ka viņa speciāli uz viņas rēķina taupa. Un ka Lana nav pateicības.
Tā pagāja gandrīz pusgads. Viesu plūsma nebeidzās. Likās, ka Lana jau iepazinusies ar visiem Martas un Andreja radiem, draugiem, paziņām. Un visiem noteikti vajadzēja nakšņot tieši šajā mājā. Lana un Igors bija pārvērtušies par bezmaksas kalpotājiem. Bet tas bija tikai pus problēma. Viņi vēl maksāja nemaz ne mazu komunālo maksu, baroja viesus par saviem līdzekļiem, tīrīja un pacieta.
Kaimiņš ar suni laiku pa laikam uzradās. Parādījās vēl viens kaimiņš – daudz interesantāks. Un kā “ķirsītis uz tortes” – viņu suns Laima sāka barot no savas bļodas krustojumu starp alabai un Kaukāza aitu suni. Lai gan Laima rūpīgi slēpa savu jauniegūto māsu, Lana un Igors pamanīja milzīgu, kuplu suni.
Viņi tā arī nosauca viņu – par Ķirsīti. Mēģināja atrast saimniekus, bet velti. Izmest arī nevarēja – ziema bija auksta. Uz Ķirsīti aizgāja ne mazums līdzekļu no viņu pieticīgajiem uzkrājumiem.
– Kā mēs pateiksim Martai par… Ķirsīti… Tas ir gals! – sacīja Lana vīram.
– Neraizējies. Martai ir laba dvēsele. Es pats ar viņu parunāšu! – apsolīja Igors.
Lana šaubīgi pakratīja galvu. Marta bieži brauca ciemos. Parasti Lana tajā laikā bija darbā. Un patiesi viņai ar Igoru bija izveidojušās labas attiecības. Bet milzīgais kuplais suns Martai acīmredzami nepatiks. Un ko tad darīt? Tajā pašā naktī Lana pamodās no skaļas Ķirsītes riešanas. Tas bija dīvaini, jo suns parasti neizdeva ne skaņas.
– Nu viss… mums gals… Kaimiņš pa kreisi noteikti ziņos Martai… – Lana pamodināja vīru. Lai gan jau bija skaidrs, ka ir par vēlu – kaimiņa suns rēja.
– Bet… kāpēc Ķirsīte rēja… – jautāja Igors.
– No kurienes lai es zinu… Varbūt vienkārši tāpēc, ka suņiem patīk to darīt! – atbildēja Lana. Un pēkšņi blakus istabā atskanēja kaut kas skaļš. Pēc tam dzirdēja Ķirsītes rūcienu un viņu pašu Laimas riešanu.
Igors pārsteidzoši ātri piecēlās un aizskrēja uz blakus istabu. Lana skrēja viņam pakaļ. Viņi ieraudzīja, ka uz grīdas kāds ir. Vīrietis baidījās piecelties.
– Kāpēc jūs ielīdāt pie mums pa logu? – jautāja Lana.
– Tikai nevajag nevienu saukt… Tā Marta man palūdza atnest… Es neesmu vainīgs! – kaimiņš norādīja uz maisu ar kaut kādu dīvainu, bezkrāsainu. Vīrietis pastāstīja, ka Marta gribējusi izdzīt Lana no mājas. Tāpēc izdomājusi šādu plānu.
– Bet kāpēc viņai tas? Kāpēc vienkārši nepateica, lai aizbraucam? – brīnījās Lana.
– Tāpēc, ka viņa tevi … nu tu jau saproti! – Lana un Igors ar pārsteigumu ieraudzīja, ka pie viņiem ienācis kaimiņš Aleksejs ar mazo suni. Tas kāpēc gan nerēja.
– Tieši tāpēc! – teica Marta. – Tāpēc, ka viss labākais tiek tev. Andrejs mani krāpj. Bet Igors… mums abiem būtu labi kopā… Mēs esam radīti viens otram! – izrādījās, ka Marta gluži neko nav aizmirsusi. Viņa slepus sekoja viņam un pat pielika roku pie tā, lai kāds liels uzņēmējs uzceltu savu veikalu tieši blakus Lanas veikalam. Tā arī bankrotēja.
– Varbūt vēl arī to sludinājumu man pastkastītē iemeti? – ironiski vaicāja Lana
– Vispār tā bija vesela avīze… Un jā… es to speciāli izdrukāju. Un izdarīju tā, lai tikai viens sludinājums izskatītos pieklājīgs! – ar lepnumu atzina Marta.
– Bet kāpēc visi tie viesi? Kāpēc bija jārīkojas tik sarežģīti? – Lana tā arī nespēja saprast.
– Vienkārši Igors… ir smalka dvēsele. Un es gribēju, lai viņš pārliecinās… kāda tu esi. Un visu pārspīlē! – paskaidroja Marta.
– Zini ko… tu vienkārši…brrr man nav ko teikt! Un man tevis žēl… – nopūtās Lana.
Lana mācību atcerējās. Viņa īrēja pieticīgu namiņu tajā pašā ciematā – bez jebkādām papildu saistībām par pēkšņu viesu apkalpošanu.
– Zini, Igor, tā Ķirsīte mūs izglāba… Un atnesa veiksmi. Un es vēl viņu bāru! – teica Lana vīram.
– Domāju, ka Laima tomēr prot izvēlēties draudzenes! – atbildēja Igors.
– Atšķirībā no mums… – piebilda Lana.
Abi smējās. Dzīve nebija nemaz tik slikta. Viņi ticēja, ka viss sakārtosies. Jo viņiem taču ir viens otrs. Pieauguši un naivi, bet godīgi un uzticīgi viens otram… Dzīve viņus kārtējo reizi bija pasargājusi.
