Tā pagāja gandrīz pusgads. Viesu plūsma nebeidzās. Likās, ka Lana jau iepazinusies ar visiem Martas un Andreja radiem, draugiem, paziņām. Un visiem noteikti vajadzēja nakšņot tieši šajā mājā. Lana un Igors bija pārvērtušies par bezmaksas kalpotājiem. Bet tas bija tikai pus problēma. Viņi vēl maksāja nemaz ne mazu komunālo maksu, baroja viesus par saviem līdzekļiem, tīrīja un pacieta.
Kaimiņš ar suni laiku pa laikam uzradās. Parādījās vēl viens kaimiņš – daudz interesantāks. Un kā “ķirsītis uz tortes” – viņu suns Laima sāka barot no savas bļodas krustojumu starp alabai un Kaukāza aitu suni. Lai gan Laima rūpīgi slēpa savu jauniegūto māsu, Lana un Igors pamanīja milzīgu, kuplu suni.
Viņi tā arī nosauca viņu – par Ķirsīti. Mēģināja atrast saimniekus, bet velti. Izmest arī nevarēja – ziema bija auksta. Uz Ķirsīti aizgāja ne mazums līdzekļu no viņu pieticīgajiem uzkrājumiem.
– Kā mēs pateiksim Martai par… Ķirsīti… Tas ir gals! – sacīja Lana vīram.
– Neraizējies. Martai ir laba dvēsele. Es pats ar viņu parunāšu! – apsolīja Igors.
Lana šaubīgi pakratīja galvu. Marta bieži brauca ciemos. Parasti Lana tajā laikā bija darbā. Un patiesi viņai ar Igoru bija izveidojušās labas attiecības. Bet milzīgais kuplais suns Martai acīmredzami nepatiks. Un ko tad darīt? Tajā pašā naktī Lana pamodās no skaļas Ķirsītes riešanas. Tas bija dīvaini, jo suns parasti neizdeva ne skaņas.
– Nu viss… mums gals… Kaimiņš pa kreisi noteikti ziņos Martai… – Lana pamodināja vīru. Lai gan jau bija skaidrs, ka ir par vēlu – kaimiņa suns rēja.
– Bet… kāpēc Ķirsīte rēja… – jautāja Igors.
– No kurienes lai es zinu… Varbūt vienkārši tāpēc, ka suņiem patīk to darīt! – atbildēja Lana. Un pēkšņi blakus istabā atskanēja kaut kas skaļš. Pēc tam dzirdēja Ķirsītes rūcienu un viņu pašu Laimas riešanu.
Igors pārsteidzoši ātri piecēlās un aizskrēja uz blakus istabu. Lana skrēja viņam pakaļ. Viņi ieraudzīja, ka uz grīdas kāds ir. Vīrietis baidījās piecelties.
– Kāpēc jūs ielīdāt pie mums pa logu? – jautāja Lana.
– Tikai nevajag nevienu saukt… Tā Marta man palūdza atnest… Es neesmu vainīgs! – kaimiņš norādīja uz maisu ar kaut kādu dīvainu, bezkrāsainu. Vīrietis pastāstīja, ka Marta gribējusi izdzīt Lana no mājas. Tāpēc izdomājusi šādu plānu.
– Bet kāpēc viņai tas? Kāpēc vienkārši nepateica, lai aizbraucam? – brīnījās Lana.
– Tāpēc, ka viņa tevi … nu tu jau saproti! – Lana un Igors ar pārsteigumu ieraudzīja, ka pie viņiem ienācis kaimiņš Aleksejs ar mazo suni. Tas kāpēc gan nerēja.
– Tieši tāpēc! – teica Marta. – Tāpēc, ka viss labākais tiek tev. Andrejs mani krāpj. Bet Igors… mums abiem būtu labi kopā… Mēs esam radīti viens otram! – izrādījās, ka Marta gluži neko nav aizmirsusi. Viņa slepus sekoja viņam un pat pielika roku pie tā, lai kāds liels uzņēmējs uzceltu savu veikalu tieši blakus Lanas veikalam. Tā arī bankrotēja.
– Varbūt vēl arī to sludinājumu man pastkastītē iemeti? – ironiski vaicāja Lana
– Vispār tā bija vesela avīze… Un jā… es to speciāli izdrukāju. Un izdarīju tā, lai tikai viens sludinājums izskatītos pieklājīgs! – ar lepnumu atzina Marta.
– Bet kāpēc visi tie viesi? Kāpēc bija jārīkojas tik sarežģīti? – Lana tā arī nespēja saprast.
– Vienkārši Igors… ir smalka dvēsele. Un es gribēju, lai viņš pārliecinās… kāda tu esi. Un visu pārspīlē! – paskaidroja Marta.
– Zini ko… tu vienkārši…brrr man nav ko teikt! Un man tevis žēl… – nopūtās Lana.
Lana mācību atcerējās. Viņa īrēja pieticīgu namiņu tajā pašā ciematā – bez jebkādām papildu saistībām par pēkšņu viesu apkalpošanu.
– Zini, Igor, tā Ķirsīte mūs izglāba… Un atnesa veiksmi. Un es vēl viņu bāru! – teica Lana vīram.
– Domāju, ka Laima tomēr prot izvēlēties draudzenes! – atbildēja Igors.
– Atšķirībā no mums… – piebilda Lana.
Abi smējās. Dzīve nebija nemaz tik slikta. Viņi ticēja, ka viss sakārtosies. Jo viņiem taču ir viens otrs. Pieauguši un naivi, bet godīgi un uzticīgi viens otram… Dzīve viņus kārtējo reizi bija pasargājusi.
