Foto: Pixabay
Šajā naktī es negulēju. Guļot, skatoties griestos, domāju par visu. Beidzot es sapratu ar kristāldzidru skaidrību: nekas nemainīsies, ja es pati to nemainīšu.
No rīta lēmums bija pieņemts. Es gaidīju, kamēr visi aizies, tad sapakoju savas lietas divos koferos un mugursomā. Tas neaizņēma daudz laika. Pēc 23 gadiem šajā mājā man bija tik maz lietu. Es piezvanīju Natai, lūdzot, lai viņa izpalīdz.
Kādu laiku paliku pie viņas. Bija vēl pēc tam zvani no vecākiem. Lugumi atgreizties. Solījumi laboties. Lūgumi palīdzēt, lai var samaksāt par dvīņu augstskolu. Arī aizrādījumi, ka nenovērtēju visu kas ticis dots… Bet es neatgriezos. Pārstāju celt viņu telefonu numurus.
Foto: Pixabay
Pēc diviem mēnešiem es atradu savu dzīvokli — mazu studijas tipa ar virtuves stūrīti, bet tas bija mans. Nata palīdzēja pārvākties, un mēs svinējām ar ēdiena piegādi.
— Par neatkarību!
— Par to, lai izvēlētos sevi, — atbildēju es.
Vakar Boriss paaugstināja mani par pavāra palīgu. Es krāju naudu kulinārijas skolai. Pirmo reizi es būvēju nākotni, balstītu uz to, ko es pati gribu.
Sieva pieķer vīru savdabīgā situācijā, bet viņš negrib šķirties tāda nieka dēļ
Šodien ceļš aizveda mani gar vecāku māju. Es to neplānoju, vienkārši mani kājas aizveda pa pazīstamo maršrutu. Samazinājusi soli, es apstājos pretī pazīstamai ieejai. Tā pati māja, tie paši logi, tie paši aizkari. Tikai es biju citāda.
Telefonā ievibrēja ziņojums. Māra ziņojums:
— Sofija, sveika. Māte un tēvs nezina, ka es tev rakstu. Šeit viss sabruka bez tevis. Neviens nemāk gatavot tā, kā tu. Viss vienmēr netīrs. Viņi liek mums ar Martu darīt mājas darbus. Var iedomāties, mēs pat sākām strādāt. Man šķiet, es tikai tagad saprotu tevi. Nu, piedod mums. Varbūt varam satikties?
Es skatījos uz ziņojumu, nezinot, ko atbildēt. Varbūt. Bet ne tagad. Tagad es beidzot mācos dzīvot priekš sevis. Es aizvēru ziņojumu un gāju tālāk. Katrs solis aizveda mani arvien tālāk no pagātnes. Ceru, ka Marta un Māris sapratīs to, kas man ilgi prasīja apzināties…
