Cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība, arī tagad ir sastopami uz ielas. Reizēm viņi klusējot lūdz tikai iztikai, bet citreiz — skaļi un uzstājīgi
Lai kā arī būtu, atrodas arī cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt. Palīdzēt vajag! Un mēs vienmēr iestājamies par palīdzību tuvākajam. Taču liktenis mēdz izspēlēt negaidītus pārsteigumus.
Patiesība vai meli
Dažkārt sociālo tīklu plūsma atgādina bezgalīgu labo darbu straumi: viens blogeris “nopirka produktus svešai vecmāmiņai”, otrs “iedeva naudu opītim pieturā”, trešais “uzcienāja klaidoni ar pusdienām un pastāstīja par to pasaulei”. Stāstu ir daudz, taču, jo biežāk tos lasi, jo vairāk pieķer sevi pie domas: vai tas vispār ir noticis? Fotogrāfijas ir svešas, sejas aizklātas, apraksti kā pēc koppapīra.
Reiz mēs to apspriedām ar kolēģiem, kuri neslēpjas aiz svešām bildēm un neizdomā sižetus lieku skatījumu dēļ. Katrs no mums ir saskāries ar situācijām, kad palīdzība ir adresēta, konkrēta un, lai cik dīvaini tas nebūtu, ne vienmēr pateicīga. Un lūk, viens no kolēģiem, kuram ir kulinārijas kanāls, dalījās ar reālu stāstu, kas ar viņu notika pirms dažiem gadiem. Viņš atļāva to pārstāstīt tieši tāpēc, ka tajā ir mācība. Un, protams, negaidīts atrisinājums.
Stāsts pirmajā personā
“Aptuveni divu minūšu gājiena attālumā no mana biroja atrodas vietējā tīkla lielveikals. Pārzinu to krustu šķērsu, iepērkos tur gandrīz katru dienu. Un kādu laiku pie ieejas sāka parādīties sieviete — gadus septiņdesmit veca, kārtīga, ne noplīsusi, bet ar tādu sejas izteiksmi, ka gribējās vienkārši pieiet klāt un pajautāt:
— Vai jums kaut kas ir noticis?
Viņa sēdēja katru otro dienu. Neizubagoja, neķēra cilvēkus aiz piedurknes. Vienkārši klusi sēdēja ar somu blakus. Es vairākas reizes pagāju garām, bet tad nolēmu pieiet klāt. Pajautāju, kas viņai nepieciešams. Viņa neprasīja “maizītei”, nerunāja vispārīgās frāzēs. Viņa vienmēr nosauca konkrētu produktu: šodien rīsi, rīt kartupeļi, parīt šprotu bundža vai makaronu paka.
Es principiāli nekad nedevu viņai naudu. Ja jau nolēmu palīdzēt — tad palīdzēju ar produktiem. Paņēmu sarakstu, nopirku un pie izejas atdevu viņai atsevišķu maisiņu. Un devos tālāk savās gaitās.”
Maisiņš nedēļai
Reiz es uzkavējos pie izejas un sarunā pajautāju:
— Kundze, ko nopirkt, lai jums pietiktu nedēļai? Lai jūs vismaz dažas dienas nesēdētu šeit aukstumā?
Viņa nosauca sarakstu. Ļoti vienkāršu: putraimi, kartupeļi, konservi, olas, maize, pāris lētu sadzīves sīkumu, piemēram, ziepes. Nekā lieka, nekādas greznības — pašas pamata lietas. Es savācu visu, ko viņa uzskaitīja. Pie kases sanāca ap piecdesmit eiro. Maisiņš bija smags, pilnvērtīgs, pilnībā nosedzošs viņas vajadzības uz vairākām dienām.
Atdevu, viņa pateicās. Es aizbraucu ar sajūtu, ka esmu izdarījis kaut ko patiešām noderīgu.”
Bet nākamajā dienā…
Nākamajā rītā es atkal pēc ieraduma pirms darba devos uz šo veikalu. Paceļu galvu — un ieraugu viņu. Sēž tajā pašā vietā. Godīgi sakot, es apjuku. Piegāju klāt un pajautāju:
— Kundze, es taču jums vakar visu nopirku. Nedēļai! Kāpēc jūs atkal atnācāt?
Es gaidīju jebko: ka viņai kļuvis grūti, ka kāds ir jābaro, ka produkti sabojājušies vai ka noticis vēl kaut kas. Bet noteikti ne to, ko viņa pateica.”
Frāze, pēc kuras pārstāju palīdzēt
Kolēģis piedāvāja mums uzminēt atbildi. Neviens no mums pat tuvu netrāpīja. Vienkārši tāpēc, ka normālam cilvēkam galvā neietilpst, kā var tā atbildēt cilvēkam, kurš tev palīdz. Bet sieviete paskatījās uz viņu un mierīgi, gandrīz ikdienišķi pateica:
— Dzirdi, biezais, ej, no kurienes nācis.
Tas tika pateikts bez histērijas, bez emocijām. Sausi, kā nocirsts. Un pēc šīs frāzes Jānim (tā sauksim mūsu autoru) pārgāja jebkāda vēlme turpināt palīdzēt.
Un lūk, kāpēc šis stāsts ir svarīgs. Cilvēks to pastāstīja nevis lai pasūdzētos vai izsauktu žēlumu. Tas skanēja kā noticis fakts: dzīve ir sarežģīta lieta. Palīdzot negaidi pateicību. Un mūsu rīcība var izvērsties jebkādi. Dažreiz cilvēks, kuram jūs palīdzat, nevēlas mainīties un nedomā pārtraukt sēdēt pie ieejas. Dažreiz viņam nav vajadzīgs atbalsts — ir vajadzīga ierastā peļņas metode. Bet dažreiz… jā, jūs varat saņemt pretī rupjību. Pat ja darāt labu.
Dzīve ne vienmēr ir paredzama — tā vienkārši iet savu gaitu. Un katru reizi, kad mēs kādam palīdzam, mēs riskējam nevis ar naudu, bet ar savām cerībām. Sagraut to bildi, kuru mēs paši vēlētos redzēt. Bet tik un tā turpinām palīdzēt. Jo citādi pasaule kļūtu pavisam citāda.
Vai jūs palīdzat cilvēkiem uz ielas? Vai ar jums ir gadījušās līdzīgas situācijas? Pastāstiet, tas ir interesanti 😉
