Bieži šķiet, ka cilvēkiem ar dzīves pieredzi vajadzētu saprasties vieglāk nekā jaunībā. Ar gadiem nāk prasme novērtēt vārdus, attiecības un mieru. Tomēr realitāte rāda, ka pat stipras jūtas mēdz saskarties ar grūtībām ikdienišķās lietās.
Ir teiciens: “Mīlestība panes visu.” Patiesībā tā spēj daudz — izturēt gan attālumu, grūtus laikus. Taču ikdienas ieradumi nereti kļūst par īstu pārbaudījumu. Tie pamazām sāk noteikt attiecību ritmu un mainīt gaisotni mājās, līdz vienā brīdī rodas sajūta, ka kaut kas ir mainījies.
Kā reiz norādīja Frīdrihs Nīče: “Mūs klupina nevis kalni, bet sīkie akmentiņi kurpē.”
Ekrāna skaņa, kas nekad nepazūd
Pirmās dienas pēc viņas pārcelšanās pagāja ar vieglumu: vakari kopā, sarunas, smiekli. Taču istabā nepārtraukti darbojās televizors. Sākumā tas nešķita būtiski — varbūt vienkārši aizmirsts ieslēgts. Bet nākamajā rītā mani atkal pamodināja ekrāna trokšņi. Virtuvē viņa gatavoja, runāja, un vienlaikus no otras telpas plūda diktoru balsis un mūzika.
Es centos norobežoties: aizvēru durvis, uzliku austiņas, devos uz kabinetu. Tomēr vairāk par pašu skaļumu nomāca sajūta, ka telpā vairs nav vietas klusumam.
Kad piesardzīgi ieminējos: “Varbūt dažreiz bez tā?”, viņa patiesi izbrīnījās: “Bet kas tur traucē?”
Viņai televizors bija ierasts fons, drošs papildinājums ikdienai. Man tas šķita kā troksnis, kas neļauj domām rast vietu. Mēs centāmies vienoties, taču ekrāns palika kā neredzama robeža starp mums.
“Klusums ir patiesāks par vārdiem,” kādreiz atgādināja Rumi.
Krātuves un paradumi
Virtuve man saistījās ar mieru un sakārtotību. Taču viņai tur valdīja savs noteikums — “katram gadījumam”.
Atver skapīti, un aiz ierastajām burkām atradīsies kāda paciņa ar putraimiem, kastīte ar zālēm, pārtika, kas jau sen aizmirsta. Kad vaicāju: “Vai tu to lieto?”, viņa vienkārši noteica: “Lai paliek, nekad nevar zināt.”
Mēs mēģinājām šķirot un izmest lieko, bet pēc neilga laika plauktos atkal parādījās jauni krājumi. Viņai tā bija drošības sajūta un ieradums no bērnības. Man tas nozīmēja trūkstošu kārtību un zaudētu vieglumu telpā.
Pamazām virtuve vairs nelikās kā mūsu kopīga telpa. Tā kļuva par viņas personīgo krātuvi, un es pats savās mājās sāku justies kā viesis.
“Cilvēkiem jāpārvalda lietas, nevis jāļauj tām valdīt pār sevi,” reiz teica Einšteins.
Atšķirīgā dienas kārtība
Lielākais izaicinājums bija mūsu atšķirīgā ikdienas kārtība. Man dabiski bija celties agri, baudīt mieru no rītiem un vakaros atpūsties klusumā. Viņa dzīvoja pretējā ritmā — vēli vakari, mājas darbi naktī, mēbeļu pārvietošana pirms saullēkta. Kad es to pieminēju, viņa vienkārši atbildēja: “Tas taču netraucē.”
Taču tas radīja diskomfortu. Ne jau darbības pašas par sevi, bet sajūta, ka mūsu grafiki nekad nesakrīt. Es iemigu pie skaņām, viņa devās gulēt tikai tad, kad es jau gatavoju brokastis. Tā dzīvojām kā pa paralēlām līnijām.
Vienojāmies par noteikumiem — piemēram, nelietot veļasmašīnu naktīs. Tas turpinājās neilgi, un viss ātri atgriezās ierastajā. Tā es secināju: kompromisu var noslēgt vārdos, bet dziļi ieradumi ir spēcīgāki.
Tolstojs reiz teicis: “Ģimene pastāv tad, kad saskan gan jūtas, gan dzīves ritmi.”
Sākumā šķita, ka ikdienas nieki nav nozīmīgi. Vai tad mīlestība nav spēcīgāka par televizoru vai nejaušiem krājumiem? Es sevi mierināju: “Ja mīlam, atradīsim risinājumu.” Tomēr sīkumi, kas atkārtojās dienu no dienas, pamazām uzkrājās. Tie neatņēma visu vienā mirklī, bet solīti pa solim radīja spriedzi. Līdz brīdim, kad tā kļuva stiprāka par jebkuriem apliecinājumiem.
Un vienu nakti, kad viņa rosījās pie skapja, bet es gulēju nomodā, galvā parādījās doma: “Ja palikšu, vai tiešām tā būs mana nākotne?”
Mēs runājām, centāmies vienoties, bet ieradumi palika stiprāki. No rīta es teicu, ka vēlos dzīvot atsevišķi. Viņa tikai pamāja ar galvu. Nebija pārmetumu vai strīdu — abi sapratām: esam izmēģinājuši visu, bet sadzīve paņēma virsroku.
Dažreiz jūtas nepazūd, tās vienkārši nespēj izturēt ikdienas spriedzi.
Vai bija vaina?
Jā, sākumā es domāju, ka pieaugušiem cilvēkiem jāmāk vairāk piekāpties. Atkārtoti pārdomāju notikušo, meklēju, ko varēju mainīt. Ar laiku kļuva skaidrs: vaina šeit nav noteicošā. Tas nav par vājumu vai egoismu, bet par to, cik atšķirīgas ir cilvēku ikdienas vajadzības. Ja novērtē kārtību, ir grūti sadzīvot ar nepārtrauktiem krājumiem. Ja vēlies klusumu, nevari pierast pie pastāvīga trokšņa.
Kas mainījās pēc tam
Pēc šķiršanās mājās atgriezās miers. Virtuve kļuva brīvāka, rīti — mierīgāki, kafiju varēja dzert bez televizora skaņām. Es sajutu, kā atslābst saspringums.
Svarīgākā mācība — par neērtībām jārunā uzreiz. Jo ilgāk atliek, jo sarežģītāk aiziet bez pārpratumiem. Un tikai esot godīgam pret sevi, vari būt godīgs pret citiem.
Vai vēlējos mēģināt vēlreiz? Jā. Vajadzība būt kopā nekur nepazuda. Taču tagad saprotu: sarunas par ieradumiem nav vājums, bet nepieciešamība. Nevar paļauties, ka mīlestība atrisinās visu. Tā spēj daudz, bet ne aizstāt ikdienas saderību.
Es sapratu: mīlestība nav tikai jūtas, bet arī spēja dalīt telpu. Ja ritms un paradumi sakrīt, ikdienas detaļas kļūst nemanāmas. Ja nesakrīt — tieši tās kļūst par galveno šķērsli.
Daudzi kautrējas atzīt: “Mēs šķīrāmies ikdienas dēļ.” Bet tas nav sīkums. Tas ir pats pamats, uz kura balstās kopdzīve.
Vai jūs piekrītat šim skatījumam? Dalieties savās domās.
