Nesen mums radās izdevība apmeklēt kādu pilnībā pamestu māju, kas atrodas pašā Latgales sirdī, tālu prom no lielceļiem un pilsētu dunas. Tā bija daudz neierastāka nekā mums šķiet
Tur, kur kādreiz stiepās mājīga ciema ieliņa un lepni stāvēja zemnieku sētas, tagad plešas biezs, gandrīz necaurejams mežs un mežonīgi krūmāji. Ir fascinējoši novērot, kā daba neatlaidīgi atgūst savu telpu un pakāpeniski pārņem tās vietas, kuras cilvēki pirms gadiem ir pārstājuši kopt un izmantot. Mēs tomēr cieši nolēmām izlauzties cauri šiem biezokņiem, cerot tur atrast kaut ko interesantu un vēsturiski vērtīgu, ko vēlāk varētu parādīt arī jums, mūsu lasītājiem. Un, kā izrādījās, mūsu pūles nebija veltas. Drīz vien aiz blīvajiem kokiem un saaugušajiem ceriņu krūmiem mēs pamanījām vecas, pamestas mājas aprises.
Māja izskatījās pārsteidzoši izturīga un vesela – likās, ka tajā kaut tūlīt varētu iet iekšā un sākt dzīvot. Bet tas bija tikai sākumā. Tiesa, visa ēka bija pamatīgi aizaugusi ar zāli un krūmiem, un uzreiz varēja redzēt, ka neviens šeit nav rādījies jau ļoti ilgu laiku. Pašu pirmo atradumu no pagātnes mēs pamanījām tieši mājas priekšā, garajā zālē. Tur pus nogrimusi gulēja milzīga stikla pudele – tāda pamatīga Man šķiet, ka tās tilpums varēja būt vismaz desmit litri.
Patiesību sakot, es pat īsti nezinu, kam tieši tik milzīgus traukus izmantoja. Varbūt tajos sālīja lauku gurķus vai raudzēja mājas dzērienus? Lūdzu, uzrakstiet komentāros, draugi, ja kāds no jums precīzi zina, kādam nolūkam mūsu senči izmantoja tik milzīgas stikla pudeles.
Pie ieejas mājā bija koka lievenis ar nojumi. Pakāpieni laika zobā bija pamatīgi satrunējuši un, man uz tiem uzkāpjot, nepatīkami šūpojās, taču manu svaru tie tomēr izturēja. Es uzmanīgi uzkāpu pa tiem uz lieveņa un lēnām iegāju mājas iekšpusē. Un tieši šeit sākās kaut kas dīvains un neizskaidrojams…
Es sāku filmēt video šajā pamestajā vietā un gandrīz jau visu biju paspējis iemūžināt, kad pēkšņi pamanīju, ka mana kamera nemaz neieraksta, bet ir pati no sevis ieslēgusies pauzes režīmā. Es sāku filmēšanu no jauna, taču pēc dažām sekundēm kamera atkal pati pārgāja pauzē un pārtrauca ierakstu. Es tūlīt pārbaudīju atmiņas karti – viss šķita kārtībā, tā nebija pilna. Sāku filmēt vēlreiz no tās vietas, kur ieraksts bija apstājies.
Galu galā video es tomēr uzfilmēju. Taču filmēšanas laikā kamera šādā veidā atslēdzās vēl vismaz divas reizes, lai gan nekad iepriekš nekas tamlīdzīgs ar šo tehniku nebija pieredzēts. Pēc manis šo māju ar savu kameru mēģināja filmēt mans draugs Jānis. Un, ticiet vai nē, arī viņam ieraksts periodiski un bez iemesla pārtraucās tieši tāpat kā man. Es neesmu no tiem, kas tic pārdabiskām parādībām vai spokiem, taču atrasties šajā mājā pēc visiem šiem dīvainajiem kameras trikiem kļuva nedaudz neomulīgi un pat baisi.
Tomēr, neskatoties uz visu, fotoattēlus mājas iekšienē man izdevās uzņemt. Un tagad es tos parādīšu arī jums.
Lūk, šāds mājā izskatījās priekšnams jeb senis. (Latvijas tradicionālajā lauku arhitektūrā senis (dažkārt saukts arī par senīm vai priekšnamu) ir viena no mājas svarīgākajām un senākajām daļām. Tas kalpo kā pārejas zona starp ārpasauli un dzīvojamām telpām). Tur bija saglabājusies daļa no koka starpsienas – visticamāk, kādreiz tur bijis tumšs pieliekamais jeb “čulans”, bet tagad tas bija praktiski sagruvis. Iespējams, kāds vietējais to vienkārši bija izjaucis dēļiem.
Tāpat no priekštelpas bija redzama izeja uz aizmugurējo pagalmu, kur kādreiz droši vien atradās dārzs. Vēl mani ļoti pārsteidza tas, ka priekšnamā bija ierīkots tā saucamais “svētais kakts” ar ikonām. Parasti Latvijas lauku mājās svētbildes izvietoja dzīvojamā istabā, kur atradās krāsns, bet šeit tās karājās pašā priekšnamā. Turpat blakus ikonām pie sienas bija pielikts arī košs plakāts, kurā attēlots mazs kaķēns un krāšņi ziedi.
No priekštelpas mēs nokļuvām nelielā caurstaigājamā istabā ar vienu logu. Un tur mūs sagaidīja vēl viens svētais stūris ar ikonām. Ikonas šajā telpā bija izvietotas krusta formā, un turpat karājās arī eļļas lampiņa jeb lampada. Uzreiz varēja redzēt, ka šajā mājā savulaik ir dzīvojuši ļoti ticīgi un dievbijīgi cilvēki. Krāsns šajā mājā bija tā saucamā “podiņu krāsns” jeb holandiešu tipa krāsns, bez guļamvietas virs tās. Diemžēl tā bija gandrīz pilnībā sagrauta.
Nav nekāds noslēpums, ka pamestās mājās pirmām kārtām tiek izpostītas tieši krāsnis. Cilvēki no tām izņem visas metāla daļas – durtiņas, plīts virsmas un šīberus, jo tie parasti ir smagi un tos var nodot metāllūžņos. Tajā mazajā istabiņā, kur atradās krāsns, bija tikai viens vienīgs logs, kas no ārpuses bija aiznaglots ar dēļiem. Pie loga vēl bija saglabājies vecs tillā aizkars, bet pie sienas stāvēja vienkāršs koka sols.
Uz sola mētājās sena veļas mazgājamā pulvera paciņa un kaut kādas papīra strēmeles. Turpat blakus stāvēja arī skaista porcelāna tējkanna, uz kuras bija attēlotas sulīgas ogas. Bet tagad mēs dodamies tālāk uz pašu lielāko istabu, kas kādreiz ir bijusi galvenā dzīvojamā telpa. Arī tur mēs atradām daudz ko interesantu un neparastu no pagātnes, taču par šiem atradumiem es jums pastāstīšu savā nākamajā rakstā.
Noslēpumi aiz putekļu kārtas: Lielā istaba
Pēc nedaudz satraucošajiem piedzīvojumiem ar kameru priekšnamā, mēs beidzot saņēmām drosmi un spērām soli pāri slieksnim pašā lielākajā mājas telpā – viesistabā jeb “galdā”, kā to mēdza saukt mūsu vecvecāki. Šī istaba savulaik neapšaubāmi ir bijusi mājas dvēsele, kur pie liela saimes galda svētkos pulcējušies radi un kaimiņi. Tagad šeit valdīja salkana pamestības smarža, kurā jaucās vecu papīru, sausu pelējuma sēņu un gadsimtiem krātu putekļu aromāts.
Gaisma caur logiem spraucās tikai pa šaurām spraugām starp dēļiem, ar kuriem tie bija aiznagloti no ārpuses. Šie gaismas stari, kuros lēni dejoja putekļu vērpetes, izgaismoja lietas, kas šķita pamestas steigā, it kā mājas saimnieki būtu aizgājuši vien uz brīdi, bet tā arī nekad nebūtu atgriezušies.
Atradumi uz vecās kumodes
Pats pirmais, kas piesaistīja mūsu uzmanību, bija masīva, no tumša koka darināta kumode istabas stūrī. Tā bija klāta ar biežu putekļu kārtu, taču tās virsma joprojām glabāja pagātnes liecības. Tur mēs ieraudzījām:
Vecu radioaparātu “VEF”: Īsts Latvijas lepnums, kas ražots Rīgā. Tā grozāmās pogas vēl joprojām griezās, un skalā bija redzami pilsētu nosaukumi, kuras kādreiz šis aparāts centās uztvert caur sprakšķiem un trokšņiem.
Melnbaltas fotogrāfijas: Dažas no tām bija izbirušas no veca albuma. Tajās redzami nopietni vīri svētku uzvalkos un sievietes ar glīti sakārtotiem lakatiem. Vārdi un uzvārdi uz fotogrāfiju aizmugurēm bija rakstīti skaistā, slīpā rokrakstā – Pēteris, Mirdza, Andris. Šie cilvēki kādreiz šeit smējās, strādāja un sapņoja, bet tagad viņu sejas raudzījās uz mums no aizmirstības.
Stikla pudelīte no “Rīgas Melnā Balzama”: Tukša, bet joprojām glabājoša to specifisko zāļu smaržu, kas ir tik raksturīga mūsu zemei.
Mistērija turpinās….klusie soļi bēniņos
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
