Sienas kalendārs un apstājies laiks
Pie sienas, tieši pretī ieejai, pamanījām kaut ko pavisam skumju – sienas plēšamo kalendāru. Tas bija apstājies pie kāda 1994. gada novembra datuma. Tas bija brīdis, kad šajā mājā apstājās dzīvība. Padomājiet vien – vairāk nekā trīs gadu desmitus šīs sienas nav dzirdējušas cilvēka balsi vai bērnu smieklus. Tikai vējš, kas svilpo bēniņos, un grauzēju skrāpēšanās aiz sienām.
Uz grīdas, netālu no loga, mētājās vecas avīzes “Lauku Avīze” un “Latvijas Jaunatne”. To lapas bija kļuvušas trauslas kā rudenī nokritušas lapas, un pie mazākā pieskāriena tās draudēja sadrupt pīšļos. Raksti tajās vēstīja par laikiem, kad Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, par zemes reformām un cerībām uz labāku nākotni.
Skapis ar pagātnes drēbēm
Istabas dziļumā stāvēja divviru drēbju skapis. Kad mēs uzmanīgi atvērām tā durvis, tās izdēvās tik skaļi un dobji, ka uz mirkli šķita, ka pati māja neapmierināti nopūšas par mūsu neaicināto ienākšanu. Iekšā vēl joprojām karājās daži apģērba gabali: smags vilnas mētelis, kāds adīts džemperis ar latvju rakstiem un vīriešu žakete. Šīs drēbes bija saglabājušas sava saimnieka formu, radot dīvainu, gandrīz spocīgu sajūtu, it kā kāds neredzams cilvēks tur joprojām stāvētu.
Pie skapja kājām mētājās veci gumijas zābaki, kas tik ļoti nepieciešami lauku dubļos, un bērnu rotaļlieta – neliels, nodilis koka zirdziņš, ko kāds tēvs vai vectēvs droši vien bija izgatavojis paša rokām.
Mistērija turpinās
Kamēr mēs pētījām šos atradumus, klusumu pēkšņi pārtrauca dīvains troksnis no bēniņiem. Tas nebija ne vējš, ne pele. Tas izklausījās pēc smagiem, lēniem soļiem pa dēļu grīdu tieši virs mūsu galvām. Mēs saskatījāmies ar Jāni. Atceroties dīvainības ar kameras izslēgšanos, šie soļi radīja vēlmi pēc iespējas ātrāk doties uz izeju.
Mēs sapratām, ka šī māja nevēlas atklāt visus savus noslēpumus vienā reizē. Tā glabā sevī stāstus par paaudzēm, par darbu, par priekiem un, visbeidzot, par vientulību, kas iestājas, kad pēdējais cilvēks aizver durvis un vairs neatgriežas.
