Pirms gada es biju svēti pārliecināts, ka beidzot esmu sācis elpot ar pilnu krūti un dzīvot pa īstam. Es burtiski staroju no pašapziņas un vīrišķīga lepnuma, kad pirmo reizi parādījos sabiedrībā, turot zem rokas Sabīni.
Mūsu septiņpadsmit gadu starpība glaimoja manam ego vairāk, nekā es spēju atzīt pat sev. Man šķita, ka viņas jaunība un neizsīkstošā enerģija maģiskā veidā atgriež spēkus arī man, it kā es būtu atradis jaunības eliksīru.
Mana sieva Agnese, ar kuru kopā bijām pavadījuši piecpadsmit gadus, ziņu par šķiršanos uzņēma negaidīti mierīgi un klusi. Es biju gatavojies sarežģītai sarunai – pārmetumiem par pagātni vai mēģinājumiem mani pierunāt palikt.
Taču nekas no tā nenotika. Agnese tajā vakarā vienkārši apsēdās man pretī pie mūsu vecā ozolkoka galda, kuru mēs kopā bijām izvēlējušies pašā sākumā, un uzmanīgi mani noklausījās.
Viņa saglabāja pilnīgu mieru. Tajā brīdī es šo klusumu kļūdaini uztvēru kā vienaldzību. Nodomāju – ja jau viņa tik viegli ļauj man aiziet, tātad nekas mūs vairs nesaista. Nākamajā dienā Agnese bez liekiem vārdiem salika manas mantas.
Viņa tās nevis vienkārši sameta maisos, bet glīti salocīja, it kā joprojām rūpētos, lai man nekas neizskatītos saburzīts. Viņa sakārtoja somas un mierīgi paņēma no manis mājas atslēgas tepat mūsu pagalmā, kurā vēl tikko rudenī mēs kopā grābām lapas.
Ar šo vienu žestu viņa novilka svītru – mājas palika viņai, bet es biju izslēgts no tās dzīves uz visiem laikiem.
Es aizgāju, pat neatskatoties, pārliecināts, ka priekšā ir tikai spilgta, krāsaina un nebeidzama svētku sajūta. Es, Jānis, četrdesmit piecus gadus vecs būvniecības projektu vadītājs, kurš Valmierā bija uzcēlis ne vienu vien māju, jutos kā uzvarētājs, kurš tikko vinnējis dzīves loterijā un beidzot nometis gadiem krāto rutīnas nastu.
Kad košās krāsas sāk lēnām bālēt
Sākumā dzīve ar Sabīni tiešām atgādināja nepārtrauktu ballīti un nebeidzamu atvaļinājumu. Mēs daudz ceļojām, gājām uz dārgiem restorāniem Rīgā, baudījām vīnu un nakts dzīvi, par kādu es laulībā ar Agnesi biju sen aizmirsis.
Taču šī eiforija izgaisa daudz ātrāk, nekā es spēju iedomāties. Jau pēc pāris mēnešiem romantiskais lidojums beidzās, un tā vietā nāca ikdiena, kurai es, izrādās, nemaz nebiju gatavs. Sabīnei, kurai nupat palika divdesmit astoņi gadi, interesēja tikai naktsklubi, trokšņainas draudzeņu kompanijas un nepārtraukta pozēšana sociālajiem tīkliem.
Manā vecumā es sāku saprast, ka man daudz dārgāks un vajadzīgāks ir miers un klusums, īpaši pēc smagas un saspringtas darba dienas objektā. Es strādāju pie liela mēroga projektiem, vadīju lielas strādnieku komandas, risināju sarežģītas tehniskas problēmas un vakaros gribēju tikai vienu – mierīgi apsēsties un izbaudīt mājas sajūtu.
Bet mājās, mūsu jaunajā un dārgajā dzīvoklī, mani gandrīz katru vakaru gaidīja skaļa mūzika vai Sabīnes pieprasījums tūlīt pat doties kaut kur izklaidēties, jo “dzīve taču iet garām”. Mani mēģinājumi parunāt par kaut ko nopietnu, dalīties savos dienas pārdzīvojumos vai vienkārši pasēdēt klusumā atdūrās pret pilnīgu nesapratnes sienu.
— Klau, Jāni, nebojā man garastāvokli ar savām garlaicīgajām darba problēmām, — Sabīne bieži noteica, pat nepaceldama acis no sava telefona ekrāna. — Dzīve ir īsa, un mums tā ir jābauda, nevis jāsēž un jākurn.
Labāk pasaki, kad mēs beidzot lidosim uz Dubaiju vai kādu citu siltu vietu? Manas draudzenes visas jau liek bildes no pludmalēm, bet es te sēžu šajā pelēkajā ziemā un vienkārši salstu.
— Sabīn, man šobrīd ir jānodod ļoti svarīgs objekts, es nevaru vienkārši visu pamest un aizlidot. Tu maz saproti, cik daudz enerģijas un atbildības prasa šis bizness? — es mēģināju viņai paskaidrot, sirds dziļumos cerot uz vismaz nelielu sievišķīgu sapratni vai atbalstu.
— Tu pats gribēji šādu dzīvi un šādu sievieti sev blakus. Ja tev tagad ir par grūti, kāpēc tad vispār sākām šo visu? Es netaisos sēdēt četrās sienās un vārīt borščus vai cept kotletes kā tava bijusī Agnese.
Man vajag emocijas, man vajag jaunus tērpus, pasākumus un kustību. Tu taču lieliski zināji, ar ko saisties, kad mani izvēlējies.
Svešais klusums un aukstums jaunajās mājās
Ar katru nākamo mēnesi mūsu sarunas kļuva arvien īsākas un virspusīgākas, bet viņas prasības un kaprīzes – arvien lielākas. Es sāku skaidri saredzēt nepatīkamu, pat skaudru patiesību: Sabīne mani novērtēja tieši tik ilgi, kamēr mana bankas karte spēja apmierināt viņas nākamo iegribu vai vēlmi pēc jaunas somiņas.
Dzīvoklis, kurā mēs dzīvojām, vairs nebija vieta, kur es varētu atgūt spēkus un justies gaidīts. Tā vietā, lai tur valdītu mājīgums un miers, pastāvīgi bija jūtama smagu, dārgu parfīmu un no “Bolt” pasūtīto plastmasas ēdienu kārbu smarža.
Mājās gatavots ēdiens mūsu virtuvē bija kļuvis par retumu.
Viss manā galvā galīgi mainījās vienā no tām aukstajām un vējainajām februāra pēcpusdienām tepat Valmierā, kad ārā valdīja atkusnis, slapjdraņķis un dubļi. Es atgriezos mājās no būvlaukuma pilnīgi pārsalis, slapjš un ar sajūtu, ka jūtos pavisam slikti.
Man tiešām bija fiziski slikti, un es cerēju, ka Sabīne vismaz uzvārīs man tēju, pajautās, kā es jūtos, vai vienkārši apsedz mani ar siltu segu. Tā vietā mani gaidīja pilnīgi tukša viesistaba un pavirši uzrakstīta zīmīte uz virtuves letes:
“Aizskrēju ar meitenēm uz jauno SPA centru, būšu vēlu. Izskaties kaut kāds galīgi draņķīgs, iedzer kaut ko un pasūti sev kaut ko ēdamu pats, ja gribi.”
Es lēnām apsēdos pustumsā uz dīvāna, joprojām mētelī, un skatījos pa logu uz Gaujas krastiem, kas ziemas krēslā izskatījās vientuļi. Tajā brīdī es pirmo reizi pa īstam sapratu, ko nozīmē būt pilnīgi vienam, pat ja formāli neesi viens. Manā atmiņā uzausa Agnese – kā viņa rūpējās par mani, kad biju saaukstējies, un kā bez vārdiem juta, kad man vajag klusumu.
Tajā vakarā, jūtoties pavisam slikti, es pēc ilga pārtraukuma paņēmu telefonu un uzrakstīju savai bijušajai sievai. Viņa neatbildēja uzreiz, un katra minūte šķita nebeidzami gara. Kad viņa beidzot pacēla klausuli, viņas balss skanēja mierīgi un atturīgi.
— Jāni? Vai kaut kas nopietns ir noticis? — viņa pajautāja, un šajā balsī vairs nebija ne vēsts no tās siltās, mīļās nots, pie kuras biju pieradis visus šos piecpadsmit gadus.
— Agnese, es vienkārši… es gribēju uzzināt, kā tev iet. Zini, es te sēžu un atcerējos mūsu tās vakariņas pie Vecpuišu parka… Atceries, kā toreiz stipri sniga un mēs abi vienkārši smējāmies par visu pasauli?
— Atceros, Jāni. Protams, ka atceros. Bet tie laiki un tie cilvēki ir palikuši pagātnē. Kāpēc tu man zvani tieši tagad, pēc tik ilga klusuma?
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu saruna un ko man atbildēja sieviete, kuru es pirms gada biju tik vieglprātīgi pametis
