Saka jau, ka sievietes parasti aiziet no vīriešiem, kuri pret viņām slikti izturas, paceļ balsi vai pazūd uz vairākām dienām bez paskaidrojumiem. Mans stāsts ir pilnīgi pretējs, jo es aizgāju no patiešām laba un mīloša vīrieša.
Tajā brīdī man šķita, ka mūsu attiecības ir kļuvušas pārāk vienmuļas un man vajag kaut ko spilgtāku – kaut kādu neeksistējošu “dzirksteli”, ko biju redzēju citu cilvēku bildēs internetā.
Šodien, sēžot savā vientulībā, es saprotu, ka esmu izmetusi miskastē savu lielāko dzīves dārgumu, meklējot lētu bižutēriju, kas tikai spoži spīd.
Rinalds bija programmētājs no Jelgavas, mierīgs un nosvērts cilvēks, kura dzīve ritēja skaidrā un paredzamā ritmā. Viņa pasaule bija sakārtota – darbs, mājas un viņa lielākā kaislība, melns BMW.
Viņš varēja stundām ilgi darboties garāžā, kaut ko skrūvēt, uzlabot vai vienkārši pulēt virsbūvi, līdz tajā varēja redzēt savu atspulgu. Toreiz man tas šķita neciešami garlaicīgi un pat nedaudz bērnišķīgi. Es nespēju novērtēt to, ka šī nodarbe viņam sniedza mieru un ka viņš vienmēr bija turpat, sasniedzams un uzticams.
Man gribējās, lai viņš tā vietā ved mani uz skaļiem pasākumiem vai plāno neprātīgus ceļojumus, bet viņš bija laimīgs savā vienkāršībā.
Mūsu kopīgie brīži un iekšējais nemiers
Mums kopā bija ļoti daudz labu brīžu, kurus es tajā laikā nemācēju nosargāt. Vasarās mēs bieži braucām uz Tērvetes dabas parku. Mēs staigājām pa meža takām stundām ilgi, Rinalds stāstīja stāstus par saviem bērnības piedzīvojumiem Jelgavas pusē, un es tajos brīžos jutos patiešām droši un pasargāta.
Tā bija tāda klusa laime, kurā nebija vietas liekulībai. Bieži vien naktīs, kad pilsēta jau gulēja, mēs braucām uz Jūrmalu. Mēs sēdējām pie kāpām, fonā klusi skanēja mūsu mīļākā mūzika, un Rinalds vienkārši turēja manu roku.
Tajos brīžos nemaz nevajadzēja runāt, lai sajustu viens otru. Viņš bija cilvēks, kurš visu savu uzmanību un rūpes veltīja man – viņš nekad neaizmirsta atnest manus mīļākos ziedus vai pajautāt, kā pagājusi mana diena.
Tomēr ap 28 gadu vecumu manī kaut kas sākās mainīties uz slikto pusi. Man kļuva par maz ar to mieru, ko Rinalds sniedza. Skatoties uz draudzeņu bildēm sociālajos tīklos, kur vīrieši dāvināja milzīgus rožu klēpjus, rīkoja kaislīgus strīdus un pēc tam vēl kaislīgāk izlīga, es sāku just skaudību.
Man sagribējās drāmu, adrenalīnu un tās iedomātās “uguntiņas”. Kad Rinalds vakarā pēc garas darba dienas ienāca istabā un mierīgi pajautāja: “Alīn, uztaisīšu tēju, gribi ar citronu vai pienu?”, es vairs nejutu pateicību, bet tikai augošu aizkaitinājumu. Man šķita, ka dzīve slīd garām, kamēr mēs sēžam savā mierīgajā Jelgavas burbulī.
Es sāku piekasīties pie katra sīkuma, meklējot iemeslus konfliktam tur, kur to nebija. Kādu vakaru, kad viņš ar aizrautību mēģināja man parādīt jaunu dzinēja uzlabojumu savai mašīnai, es vienkārši “uzsprāgu”. Es viņam pārmetu ambīciju trūkumu, saucu mūsu dzīvi par pelēku un teicu, ka viņā vairs nav tās vīrišķīgās enerģijas, kas mani piesaistīja sākumā.
Rinalds tikai klusi klausījās, un viņa acīs es redzēju neizpratni un lielas skumjas. Viņš mēģināja ko mainīt, plānoja vakariņas un mazus pārsteigumus, bet es tajā visā redzēju tikai garlaicīgu rutīnu.
Man šķita, ka esmu pelnījusi kaut ko “vairāk”, kaut kādu mačo tipa vīrieti, kurš valdītu pār pasauli.
Liktenīgais lēmums un skarbā mācība
Pirms gada es pieņēmu lēmumu, ko nožēlošu visu atlikušo mūžu. Es sakravāju somas un paziņoju Rinaldam, ka eju prom. Es teicu, ka mums ir pārāk dažādi skatījumi uz dzīvi un ka es vairs nevaru izturēt šo mieru.
Rinalds nesarīkoja scēnu. Viņš nebrēca un nemēģināja mani fiziski aizturēt. Viņš tikai klusi pajautāja: “Vai tu tiešām esi pārliecināta, Alīn?”. Es bez vilcināšanās atbildēju ar “jā”.
Viņš pat palīdzēja man nonest smagos čemodānus līdz taksometram un pēdējo reizi maigi noglāstīja manu vaigu. Es aizbraucu, pat neatskatoties, būdama pārliecināta, ka priekšā mani gaida milzu iespējas un jauna, kaislīga mīlestība.
Realitāte izrādījās daudz skarbāka, nekā es biju iztēlojusies. Es metos iekšā randiņu pasaulē, cerot atrast savu “princi”, bet atradu tikai vilšanos. Mans pirmais randiņš ar tā saucamo “veiksmīgo uzņēmēju” beidzās ar to, ka viņš mani nakts vidū izsēdināja no mašīnas, jo es atteicos braukt pie viņa uz mājām.
Citi vīrieši izrādījās vai nu precēti, vai vienkārši meklēja īslaicīgu izklaidi. Nevienam no viņiem neinteresēja mana pašsajūta vai tas, vai esmu paēdusi. Viņiem vajadzēja tikai bildi blakus, nevis cilvēku.
Es sēdēju savā aukstajā dzīvoklī un arvien biežāk domāju par Rinalda siltajām rokām un to, kā viņš klusi rūpējās par mani katru dienu. Es sapratu, ka stabilitāte, ko es biju nicinājusi, patiesībā ir lielākā dāvana.
Pēc pusgada vientulības un neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast “kaut ko labāku”, es nolēmu, ka man jāmēģina Rinaldu atgūt. Es biju pārliecināta, ka viņš joprojām mani mīl un gaida, jo tādu saikni, kāda bija mums, nevar vienkārši izdzēst.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika mūsu izšķirošajā sarunā Jelgavas kafejnīcā.
