Uz tikšanos Jelgavā es gāju ar trīcošām sirdīm. Es biju izvēlējusies savu skaistāko kleitu un rūpīgi pārdomājusi katru vārdu, ko teikšu. Es gribēju lūgt piedošanu par savu aklumu un apsolīt, ka turpmāk novērtēšu katru mirkli, ko pavadīsim kopā. Es ticēju, ka mēs varam visu sākt no jauna, it kā šī gada nebūtu bijis.
Kad Rinalds ienāca kafejnīcā, es pamanīju, ka viņš ir mainījies. Viņš izskatījās pašpārliecinātāks, viņa gaitā vairs nebija tās vēlmes man izpatikt. Viņš apsēdās pretī un klusi sasveicinājās, bet viņa skatienā es neredzēju to agrāko dievināšanu. Tas mani nobiedēja vairāk par visu.
— Rinald, es esmu visu sapratusi, — es iesāku, izplūdusi emocijās. — Es meklēju kaut kādas iedomātas emocijas citur, bet pazaudēju pašu vērtīgāko – tevi. Es gribu atgriezties mājās un gribu, lai mēs atkal esam kopā. Es darīšu visu citādi, es apsolu, ka novērtēšu mūsu mieru.
Es pasniedzu roku pāri galdam, bet Rinalds to nepaņēma. Viņš tikai skumji pasmaidīja un nolika savas rokas sev klēpī.
Aizvērtas durvis un jauna dzīve
— Alīn, es tev jau sen esmu piedevis, — viņš mierīgi teica. — Bet ir par vēlu. Tu aizgāji tieši tad, kad man tevi vajadzēja visvairāk, un tu to izdarīji tikai tāpēc, ka tev kļuva garlaicīgi. Atceries manu pēdējo dzimšanas dienu?
Es to pavadīju viens pats garāžā, gaidot kaut vai ziņu no tevis, bet tu pat neuzrakstīji. Tajā vakarā es sapratu, ka tu nemīli mani, bet tikai to komfortu, ko es tev sniedzu.
Es mēģināju iebilst, bet viņš turpināja: — Esmu iemācījies dzīvot bez tevis un esmu atradis savu mieru. Tagad man blakus ir sieviete, kura mīl sēdēt garāžā man blakus un kurai nav vajadzīga uguņošana, lai justos laimīga.
Viņa novērtē mani tādu, kāds esmu. Es neesmu rezerves variants, Alīn. Mana atbilde ir “nē”, un šis stāsts ir beidzies.
Viņš piecēlās, samaksāja par kafiju un aizgāja, neatskatoties. Es vēroju pa logu, kā viņa BMW aizbrauc tumsā, un sapratu, ka esmu pazaudējusi visu.
Mana mācība uz visu mūžu
Šis gads man iemācīja vissvarīgāko – novērtēt to, kas tev ir dots, nevis meklēt laimi ilūzijās. Mēs bieži domājam, ka mīlestība ir nemitīgs adrenalīns, bet patiesībā mīlestība ir miers, drošība un tas, ka tev ir uz ko paļauties katru dienu.
Ko es ieteiktu citām sievietēm:
Nemeklējiet laimi sociālajos tīklos. Tur redzamais bieži ir tikai skaista maska, aiz kuras nav nekā īsta.
Novērtējiet vīrieša rūpes. Mazas lietas, piemēram, pagatavota tēja, ir daudz vērtīgākas par dārgām dāvanām bez sirds siltuma.
Sargiet savu mieru. Stabilitāte nav garlaicība, tā ir uzticība, ko nevar atrast uz katra stūra.
Es savu iespēju palaidu garām un ceru, ka mans stāsts palīdzēs kādai citai nepieļaut tādu pašu kļūdu. Vai jūs spētu piedot un dot otru iespēju pēc šādas nodevības? Rakstiet komentāros.
