Ziniet, kas ir pats uzjautrinošākais sieviešu konkurencē? Mēs mēdzam sacensties par vīrieti tā, it kā tas būtu ceļojošais zelta kauss, kuram pienākas darīt uzvarētāju laimīgu ar savu vienīgo klātbūtni
Sānsoļu veicējām bieži šķiet, ka viņas aizvilina no ģimenes tādu kā “gatavo versiju” — veiksmīgu, koptu un iespaidīgu vīrieti. Turklāt viņas eleganti aizmirst, ka aiz cita vīrieša spodruma parasti stāv gadiem ilgs ikdienas, pilnīgi neredzams sievietes darbs: no izgludinātām kreklu apkaklītēm līdz lekciju noklausīšanai par pasaules netaisnīgumu. Un cik smieklīgi ir vērot, kā piesauktais bumeranga efekts ar skanīgu klikšķi dod ne tikai pa sirdsapziņu, bet arī pa maigās meitenes pacietību.
38 gadus vecā Līga stāvēja sava plašā dzīvokļa priekšnamā un klusēdama vēroja mantu pakošanu. 42 gadus vecais Ivars krāmēja koferus — viņš pārvācās pie savas 25 gadus vecās sirdspuķītes pēc pusgadu ilga slepena romāna. Bet viss slepenais reiz kļūst zināms.
— Saproti, Līga, tu esi iestigusi sadzīvē. — klāstīja Ivars, rūpīgi liekot somā savas dārgās itāļu kurpes, kurām Līga pagājušajā gadā atlika naudu no divām prēmijām. — Tu mani piezemē. Tevī vairs nav nekāda noslēpuma, nekāda lidojuma. Bet Madara… Madara — tā ir īsta garīgā saikne. Viņa mani iedvesmo varoņdarbiem. Mēs stundām ilgi runājam par augstām lietām, saproti?
Līga saprata. Īpaši labi viņa saprata to, ka Ivara “varoņdarbi” pēdējos trīs gadus aprobežojās ar sevis meklēšanu uz dīvāna un retiem haltūru ieņēmumiem, kuru tik tikko pietika benzīnam un frizētavas apmeklējumam.
— Noslēpuma manī tiešām ir pamaz, — mierīgā balsī piekrita Līga. — It īpaši tad, kad es trešo nedēļu lūdzu tev salabot krānu vannas istabā.
Ivars tikai traģiski pārgrieza acis — sak, kas arī bija jāpierāda, tīrā mietpilsonība. Nobeigumā, acīmredzot, lai galīgi uzsvērtu savu garīgumu, neatzītais ģēnijs ar veselu izrādi paņēma līdzi labu kafijas aparātu. Un reizē ar to — savu mīļāko, briesmīgi izsēdēto un savēlušos veco atpūtas krēslu, kuru Līga sapņoja svinīgi sadedzināt lauku mājā jau pirms pieciem gadiem.
Durvis skaļi aizvērās. Līga palika viena. Sākumā bija nesaprašana, pēc tam likumsakarīgas tālākās emocijas. Bet ap vakaru dzīvoklī iestājās skanošs, neierasts, pat gandrīz patīkams klusums.
Pagāja divi mēneši
Līga godīgi gatavojās ciest pēc visiem žanra kanoniem: ar dzērienu, skumjām dziesmām un sūdzēšanos draudzenēm. Bet pēkšņi izrādījās, ka to darīt kaut kā nav laika un, ja godīgi, nemaz negribas. Pirmo reizi desmit gados mājās bija tīrs ilgāk par vienu dienu. Pēkšņi atklājās, ka vairs nav jālec augšā stundu agrāk, lai pagatavotu “pareizas”, svaigas brokastis — jo vakardienas ēdienu Ivars neēda. Vakaros vairs nebija jāklausās garlaicīga kritika par viņas izskatu, darbu un faktu, ka viņa “nepietiekami viņu apbrīno”.
Līga ar kaut kādu savdabīgu prieku savāca maisos viņa krāmu atliekas: vecus žurnālus, sarūsējušas hanteles, izstaipītos t-kreklus — un iznesa uz miskasti. Par ietaupīto naudu (un Ivars, kā izrādījās, budžetam izmaksāja visai prāvu summu) viņa uzsāka nelielu kosmētisko remontu. Pārlīmēja tapetes gaišos toņos, nopirka greznu, mīkstu dīvānu aizbraukušā, kroplīgā krēsla vietā. Un izdarīja to, par ko sapņoja kopš bērnības.
Atnesa mājās milzīgu Meinkūna šķirnes kaķēnu. Pie Ivara tas bija pilnīgi neiespējami viņa permanentās “atbildības” un paraugšķaudīšanas dēļ uz jebkuru spalvu. Kaķēnu nosauca par Bosu. Tagad vakaros Līga dzēra tēju uz jaunā dīvāna, skatījās seriālus, kas patika viņai, nevis tos, kur “dziļā jēga saprotama tikai izredzētajiem”, un kasīja aiz auss murrājošajam spalvu gigantam. Līga baudīja pilnīgu, koncentrētu sadzīves kaifu. Tikmēr īrētā vienistabas dzīvoklī citā Rīgas malā slavinātā “garīgā saikne” strauji vēlās nebūtībā.
Jaunā Madara, aizvilinot solīdu, pieaugušu vīrieti, rēķinājās ar romantiku, dārgiem restorāniem, izbraucieniem brīvdienās ārpus pilsētas un skaistiem žestiem. Realitāte viņai iedeva kā ar slapju grīdas lupatu. Brutālais romantiķis Ivars sadzīvē izrādījās kaprīzs un smags “tamagoči”. Atklājās, ka sarunas par augstām lietām ir labas tikai pie pilna vēdera. Bet gatavot Madarai nepatika. Turklāt Ivars neprasīja suši piegādi, bet gan kārtīgu zupu, kotletes un kompotu. Vēl vairāk — iesēdies savā izsēdētajā krēslā, kas aizņēma pusi no jau tā šaurās istabas, Ivars sāka lasīt lekcijas jaunajai mūzai.
— Madara, vai tu saproti, ka ūdens ir izsmeļams resurss? — viņš klāstīja, kamēr meitene mazgāja traukus. — Tu lej to tā, it kā mēs dzīvotu pie Ventas rumbas pavasara palos. Vai tu redzēji komunālo pakalpojumu tarifus? Krāns ir jātaisa ciet, kad mazgā šķīvi!
Pēc tam atklājās, ka Madara nepareizi gludina viņa kreklus (vīles uz piedurknēm nesakrīt), pārāk skaļi klausās mūziku un vispār “agrāk tu biji iejūtīgāka”. Meitene saprata, ka no liktenīgās mūzas statusa viņa kaut kā nemanāmi ir pārkvalificējusies par pavāri, veļas mazgātāju un pateicīgu klausītāju lekcijām par taupību.
Kulminācija pienāca novembrī
Ivars mazliet saaukstējās. Sākās viena aktiera teātris. Ivars gulēja gultā ar tādu seju, it kā tūlīt lūgtu pasaukt notāru testamenta sastādīšanai. Viņš vaidēja un pieprasīja vēsas kompreses uz pieres. Viņš lūdza uzvārīt viņam mežrozīšu tēju tieši 22:00, jo “citādi neuzņems C vitamīnu”. Kad nogurusī Madara pēc darba mēģināja austiņās noskatīties kādu komēdiju, Ivars vārgā balsī paziņoja, ka viņas smiekli atbalsojas viņa deniņos un palūdza klusumu. Tajā naktī Madara sēdēja virtuvē tumsā, skatījās uz mirgojošo lampiņu no sievas paņemtajam kafijas aparātam un saprata: viņa ir nokļuvusi slazdā.
Pēc pusgada jaunajai sāncensei galīgi uzdeva pacietība. Viņa gribēja enerģiju, gribēja tusiņus ar draudzenēm, gribēja, lai viņu lutina. Bet saņēma vienu kunga pretenzijām, kurš uz viņas biklajiem lūgumiem aiziet uz klubu atbildēja: “Mīļā, nu kādi klubi, man taču mugura.”
Sagaidījusi, kamēr Ivars iemieg pie televizora murmināšanas, Madara drebošām rokām atrada viņa telefonā bijušās sievas numuru. Izgāja uz balkona. Uzzvanīja. Līga nepacēla uzreiz.
— Hallo? — atskanēja mierīga sievietes balss.
— Līga… Līgas, labvakar, — Madara vairs nerūpējās par pašcieņu. Lepnums bija izgaisis kaut kur starp trešā krekla gludināšanu un kumelīšu tējas vārīšanu. — Šeit Madara.
Iestājās pauze.
— Klausos, — tikpat mierīgi atbildēja Līga.
— Līga, lūdzu… — meitenes balss aizlūza gandrīz līdz izmisuma saucienam. — Paņemiet viņu atpakaļ! Es jūs lūdzu! Jūs taču ar viņu kaut kā desmit gadus nodzīvojāt? Es vairs nevaru. Viņš pieprasa biezpiena plācenīšus septiņos no rīta! Viņš aizliedz man vakaros skaļi smieties. Viņš man ir izēdis visu pacietību ar ūdens skaitītājiem. Lūdzu, paņemiet savu Ivaru atpakaļ.
Klausulē atskanēja smags šņuksts. Madara bija gatava uz visu, lai tikai šis murgs beigtos. Līga sēdēja uz sava jaunā, neticami ērtā dīvāna putekļainas rozes krāsā. Viņai klēpī, izstiepis spēcīgās ķepas, gulēja Boss, izdodot ejoša traktora skaņas. Dzīvoklis smaržoja pēc svaiguma, dārga aromāta un brīvības. Nekādu mētājošos zeķu. Nekādu lekciju par augstām lietām. Nekāda veca, izsēdēta krēsla.
Līga klausījās šņukstos otrā vada galā. Un pēkšņi no visas sirds, skanīgi un pilnīgi laimīgi iesmējās. Šajos smieklos nebija ne pilītes ļaunpriecības — tikai milzīgs, ne ar ko nesalīdzināms atvieglojums.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu ko Līga atbildēja šai madarai
