— Piedod, Madara, — izsmējusies teica Līga. Viņas balss bija maiga, bet nelokāma. — Preču atgriešana pēc garantijas nav paredzēta. Man svešu mantu nevajag.
— Bet Līga… — iepīkstējās klausule.
— Manā dzīvoklī viņam vairs nav vietas, — pārtrauca Līga. — Turklāt krēslu mēs izmetām. Un manu kaķi viņš noteikti kaitinās. Ivaram taču ir nepatika pret kaķiem.
Līga pakasīja Bosam aiz pūkainās auss, no kā tas sāka murrāt vēl skaļāk.
— Varu dot vienu padomu: nopērc multikatlu. No rītiem ļoti glābj. Spēku tev, meitene, un pacietību.
Viņa pārtrauca sarunu. Dzīve noteikti bija izdevusies.
Ziniet, reizēm labākā dāvana, ko jums var pasniegt sāncense, ir tiešām paņemt jūsu vīrieti sev. Izklausās ciniski, bet paskatīsimies patiesībai acīs. Milzīgs daudzums laulību turas tikai uz piesauktā sieviešu ieraduma “vilkt koferi bez roktura”. Tikai tāpēc, ka žēl izmest, pierasts, “ko cilvēki teiks”, un vispār — it kā taču savējais, mīļais, pat ja ar norautu rokturi un salauztu slēdzeni.
Sievietes gadiem veido ērtu sadzīvi, dzēš konfliktus, pielāgojas citu kaprīzēm, aizmirstot par sevi. Un, kad šis “koferis” pēkšņi nolemj, ka viņš ir pelnījis labāku bagāžas nodalījumu, pirmā reakcija vienmēr ir problēmas un aizvainojums par patērēto laiku. Bet, tiklīdz putekļi nosēžas, nāk apziņa: bet elpot taču kļuva vieglāk. Izrādās, var nepielāgoties. Var pirkt tās lietas, kas patīk tev. Var ņemt kaķus, taisīt gaišus remontus un vakaros neklausīties garlaicīgas lekcijas.
Šis stāsts ir lielisks atgādinājums par to, ka nevajag baidīties atlaist to, kas velk jūs uz apakšu. Ļaujiet telpai attīrīties. Ideālu bijušo vīru nebūs. Ir vienkārši tādi, kurus laicīgi nodeva citās, jaunākās un naivākās rokās. Bet jūsu uzdevums — baudīt brīvo vietu uz jaunā dīvāna.
