Reiz mēs apmaldījāmies mežā – viņš kā īsts vilks devās arvien dziļāk, un man vienkārši nebija citas izvēles kā viņam sekot.
Piecu ēdienu receptes no 80tajiem – nostalģija un bērnības garša, ko gatavojam vēl tagad
Kad ejam pa ielām, es uzreiz izliekos, ka skrienu, lai garāmgājēji neredz, kā viņš mani velk pa visiem stūriem. Paziņas vispār vairs nepietuvojas un sveicina tikai pāri ielai. Bet citādi – viņš ir mīļumiņš.
Mēs rūpējamies par tiem, ko pieradinām, un dzīvot kopā ar tādu dzīvnieku ir patiesi aizraujoši. Maniem vecākiem reiz bija Amerikas Stafordšīras terjers, un arī viņu sajūtas bija ļoti pretrunīgas – no vienas puses mīlestība, bet reizēm arī neliela piesardzība. Tagad manas izjūtas ir vēl daudz sarežģītākas.
Ko darīt vecumdienās, lai nesabojātu atlikušo laiku – 7 gudras domas, kuras ir svarīgi neaizmirst
Mēs vienmēr stāstām, ka tas ir suns, lai izvairītos no pārpratumiem par īstu vilku mājās. Kā tu domā – vai mīlestība var viņu mainīt, vai tomēr viņa daba vienmēr paliks tuvāka mežonīgajam senču mantojumam?
Un tomēr… katru vakaru, kad viņš noliek savu lielo, mīksto galvu man klēpī un aizver acis, es domāju — varbūt mīlestība spēj pieradināt pat vistumšākos instinktus. Varbūt viņš ir atnācis pie mums nevis, lai mēs viņu mainītu, bet lai viņš iemācītu mums ko svarīgu. Dalies ar savu viedokli komentāros!
