Jūs domājat, ka, ja cilvēkam mājās stāv vientuļš kaktuss, tas ir tikai interjers? Redz, ja neaizmirsi apliet – jau malacis. Tā nu lūk – aizmirstiet.
Es devos uz izsaukumu, domādams, ka mani sagaida kucēns, kurš grauž vadus, čurā kurpēs un guļ mikroviļņu krāsnī. Standarta komplekts. Bet patiesībā… es ierados glābt ziedu. No kucēna.
— Pēteri, viņš jūk prātā, — mani sagaida trausla sieviete ar acīm kā pūcei, kura nedēļu nav gulējusi. Viņas vārds bija Ilze. — Sākumā viņš vienkārši sēdēja blakus. Pēc tam sāka rūkt. Šodien es mēģināju apliet – viņš uzrūca man. Un pēc tam – izskatījās neapmierināts. Uz grīdas sēdēja pūkains kamols, kas no skata atgādināja maksimums “mīļu, pūkainu zaķīti”. Bet iekšā dzīvoja sargs. No tiem, kas ar vienu skatienu kontrolē visu lielveikala nodaļu.
— Un kas tas par augu? — Kaktuss. To man pirms aizsaulē došanās uzdāvināja tante. Tas bija viņas kaktuss. Viņa to sauca par “Robertu”. — Un kā sauc suni?
— Mazais. Un lūk, stāv Mazais. Skatās uz mani, it kā es būtu pēdējais cilvēks, kurš drīkst pieiet pie Roberta. Es devos aplūkot podu. Katram gadījumam paņēmu lampu un sviestmaizi. Kurš zin, kā attīstīsies notikumi. Kaktuss kā kaktuss. Pods vecs, nedaudz atlūzis. Paliktnis. Viss standarta. Bet kucēns sēdēja pie tā kā apsargs pie seifa.
— Varbūt viņš jūt kādas smaržas? — Es izmazgāju aizkaru blakus podam. Varbūt smaržas, hlors… — Bet pirms tam? — Nu, es vēl notīrīju plauktu virs zieda. — Kas stāvēja uz plaukta? — Tantes vēstules, fotogrāfijas, kastīte ar viņas gredzenu.
Šeit es apmulsu. — Un kur tagad ir gredzens? — Pazudis. Es domāju, ka nometu. Vai kaķis aiznesa. Kucēns tikmēr nenoņēma no manis acis. Es apsēdos. Viņš rūc. Es nekustos. Viņš nekustas. — Tāda sajūta, ka viņš zina, ka tur ir kaut kas svarīgs, — es saku. — Bet tur nekā nav! Tas ir tikai puķupods!
— Bet viņš uzskata, ka tā ir svēta vieta. Mēs abi paskatījāmies uz kaktusu. Ja godīgi – tas tiešām izskatījās pārāk zīmīgi. Viss apkārt čukstēja: Neaiztiec. Neroc. Bet, ja jau roc – tad turies.
— Skatieties, saimniece, — es saku, — tas, protams, ir jūsu lēmums, bet, ja es būtu kucēns un sargātu šo podu kā svarīgu objektu, tad, iespējams, zem zemes slāņa kaut kas ir. — Jūs piedāvājat izrakt Robertu?
— Tikai nedaudz. Kā arheoloģijā. Vai ģimenes terapijā. Viņa ilgi šaubījās. Te uztraucās, te domāja, te glaudīja suni un lūdza piedošanu kaktusam. Kucēns tikmēr sēdēja un rūca, bet vairs ne tik traki. Drīzāk… uztraukuma pilns. It kā baidītos: tūlīt izvilks – un viss sabruks.
Es izvilku cimdus. Kucēns ievaidējās. — Mēs tikai paskatīsimies, — es teicu, it kā tas būtu bērns ar viedokli, nevis pusotru kilogramu smags suns. Viņš turpināja rūkt. Es sāku rakt. Zeme bija sausa, bet zem pirmā slāņa atklājās blīvs saiņojums polietilēnā.
— Kas tas ir?! — čukstēja Ilze un atkāpās soli atpakaļ, it kā es būtu izvilcis ko traku. — Nezinu. Bet izskatās, ka… iesaiņots ar nodomu. Es noliku saiņojumu uz grīdas. Kucēns pienāca, apsēdās blakus. Un… nomierinājās. Vienkārši apsēdās un atslābinājās. — Izskatās, ka viņš atļauj atvērt, — es teicu. — Vai arī ir gatavs finālam.
Mēs atveram. Pirmā – veca, melnbalta fotogrāfija. Divi cilvēki. Vīrietis un sieviete. Smaida. Aizmugurē vasarnīca. Otrā – zīmīte. Dzeltenīga, ar trim krokām un traipu no, atvainojiet, iespējams, ievārījuma. Un trešais – gredzens. Plāns, ar gravējumu. Iekšpusē uzraksts: “J. un V. 1967”.
Ilze aizklāja muti ar roku. — Tas… Tas nav tantes… — Varbūt ne visu jūs par viņu zinājāt? — Viņa teica, ka nav bijusi precējusies. Ka viņa bija “brīvības biedrs”. Mēs skatījāmies uz gredzenu. Kucēns apgūlās blakus. Tieši uz avīzes, kurā mēs izklājām atradumu. Nolika zodu uz ķepām, aizvēra acis.
— Viņš it kā… zināja, — viņa teica. Es pamāju. — Dzīvnieki reti kļūdās, kad runa ir par… nu, sirdi. Un mēs sēžam: es, Ilze, kucēns un viss mantojums no kādas dāmas, kuras vārds, kā vēlāk noskaidrosies, bija Valija Jāņa meita.
— Pēteri, jūs tagad to visu raksiet atpakaļ? — Nē. — Un kā rīkoties? — Nu… Tagad vai nu zvaniet radiem, vai meklējiet, kas bija “J.” Pēc nedēļas Ilze atkal man piezvanīja. Balss pa telefonu bija svinīga.
— Pēteri, atbrauciet. Mums ir turpinājums. Es atbraucu. Kucēns mani sagaidīja pie sliekšņa – mierīgi. Bez rūkšanas. It kā es tagad būtu “uzņemts ģimenē”. Viņš pat atļāva pakasīt aiz auss. Īsts progress.
Ilze no paša sliekšņa: — Atcerieties, jūs teicāt par “J.”? Mēs atradām! — Radinieks? — Nē. Kaimiņš. Nu, kā kaimiņš… bijušais vasarnīcas kaimiņš. Viņš ir dzīvs. Viņam ir 92 gadi. Un tālāk – kā filmā.
Izrādījās, Valija dzīvoja vasarnīcā ar kādu Jāni Pētera dēlu. Daudzus gadus. Bez reģistrācijas, kā saka. Vārds “civilvīrs” viņu kaitināja, viņa viņu sauca par “mans enkurs”. Bet pilsētā – nekad par viņu nerunāja. Radiem stāstīja, ka dzīvo viena. “Brīva kā kaķis uz palodzes” – tā viņa izteicās.
— Mēs viņu atradām caur dārznieku klubu, — skaidro Ilze. — Piezvanījām. Viņš priecājās. Teica, ka Valija viņam atdeva gredzenu, kad aizbrauca uz visiem laikiem. Bet acīmredzot, nožēloja.
— Un ieraka pie Roberta? — Acīmredzot. Teica: “Lai vismaz Roberts neaizmirst.” Pauze. — Un kas ar gredzenu? — Mēs viņam atdevām. Viņš atbrauca. Atnesa gladiolu pušķi. Suns viņu pieņēma.
Mēs apsēdāmies virtuvē dzert tēju. Kucēns snauda uz palodzes. Kaktuss, cik dīvaini, uzplauka. Mazs, balts ziediņš – kā atvainošanās par visu šo informācijas izrādi. — Ziniet, Pēteri, — teica Ilze, — dažreiz suns nav tikai suns. Tas ir sargs. — Jā. Aizmirstu jūtu un neizteiktu muļķību sargs.
— Vai, lūk, tā – gredzena, kuru nedrīkst nēsāt, bet žēl izmest, sargs. — Vai atmiņas, kurai pats neuzticies, sargs. Mēs paklusējām. Aiz loga pabrauca ātrā palīdzība. Suns pat neparāvās.
Un Ilze, starp citu: — Es tagad viņu saucu par Robertu. — Kucēnu? — Jā. Un kaktusu – Mazo. Es nestrīdējos. Dažreiz vienīgais veids, kā visu atlaist – ir visu sajaukt. Un lai rūc, ja vajag. Galvenais – lai zinātu, kāpēc.
Es paskatījos uz Ilzi, tad uz Mazo (kaktusu) un Robertu (kucēnu). Acīmredzot, notikumi ar atrastajiem noslēpumiem bija pilnībā pārkārtojuši viņas pasaules uztveri. Mēs joprojām sēdējām pie virtuves galda, kur Valijas noslēpums bija atrasts un atvērts. — Un kā Jānis Petrovs? — es jautāju, domādams par 92 gadus veco vīrieti, kurš savas mūža mīlestības atgriešanu piedzīvoja caur kucēna rūkšanu.
— Viņš… viņš teica, ka jūtas tā, it kā viņam būtu atdota daļa no Valijas dvēseles, — Ilze klusi atbildēja. — Gredzens esot tieši tāds, kādu viņi toreiz izvēlējušies kopā Rīgā. Ziniet, viņš teica, ka Valija, pat būdama tik drosmīga un “brīva kā kaķis”, ļoti baidījusies, ka ģimene nenosodīs viņu par neoficiālo laulību. Un tas gredzens zem kaktusa bija viņas veids, kā paglabāt patiesību, lai tā netiktu aizmirsta.
Es sapratu, ka Roberts (kucēns) bija ne tikai sargs, bet arī Valijas atmiņas pēdējais bastions. Brīdī, kad Valija devās aizsaulē, kāds emocionālais uzdevums tika nodots sunim – instinktīvi sargāt viņas sirds noslēpumu.
— Un kā ar Jūsu mājas kārtību? — es vaicāju. — Roberts vairs nerūc?
— Viņš tagad ir vismierīgākais sargs, — Ilze pasmaidīja. — Kaktusu es pārliku uz sava naktsgaldiņa – man patīk domāt, ka Valijas enkurs ir blakus. Un Roberts guļ blakus gultai. Mēs noslēdzām miera līgumu. Viņš ir atgriezies pie parastajām kucēnu blēņām, bet vismaz vairs neuztver mani kā kaut ko sliktu. Viņš zina, ka esmu daļa no komandas, kas uzzināja noslēpumu.
Mēs vēl nedaudz parunājām par to, cik dīvaina ir cilvēka emocijas un kā neizrunātie stāsti var palikt iesprostoti visneparastākajās vietās – gredzenā, zīmītē un pat kaktusa podā.
Beidzot es piecēlos, lai dotos prom. Pie durvīm Roberts (kucēns) klusi piegāja un uzlika man ķepu uz zābakiem. — Viņš lūdz, lai jūs vēl atbrauktu, — Ilze interpretēja.
— Paldies par uzaicinājumu, Robert. Tagad es zinu, ka esmu jūsu iekšējā loka sastāvdaļa, — es teicu, pakasīdams viņam aiz auss, pirms atvadīties.
Es aizbraucu, domādams par to, cik bieži mēs redzam tikai to, kas ir virspusē – vientuļu kaktusu, rēcošu kucēnu. Bet zem tā visa var slēpties visa mūža mīlas stāsts, drosmes akts un patiesība, kas jāglābj no aizmirstības. Un dažreiz, lai to atrastu, ir vajadzīgs nevis terapeits, bet gan mazs, uzticams sargs ar asiem zobiem. Es uzliku uzsvaru uz iekšējā loka statusu, ko ieguvu no kucēna.
