Manai tantei Mirdzai, bez manis un brālēna, ir vēl divas māsas — mana mamma un jaunākā māsa. Dzīvē viņa vairākas reizes bija precējusies, taču bērnu tā arī nesagaidīja. Pēdējais vīrs aizgāja mūžībā pirms desmit gadiem, un kopš tā laika tante dzīvo viena. Šobrīd viņai ir 78 gadi, un ikdiena paiet mierīgi viņas mājās Zemgalē.
Viņi mitinājās pieticīgā lauku mājā, kur nebija modernas ērtības. Ūdeni nesa no akas, bet labierīcības atradās ārpusē. Māja sastāvēja no vienas istabas un nelielas virtuves.
Tantes vīrs bija omulīgs un dzīvespriecīgs – pie viņiem vienmēr valdīja jautra gaisotne, tāpēc viesi neizpalika. Mēs dzīvojam apmēram 40 kilometru attālumā no ciema, kur viņi dzīvoja. Jaunākā māsa savukārt dzīvo ārzemēs, tāpēc tiekas reti, bet sazvanās pa telefonu un reizēm ar videozvaniem.
Kad onkulis aizgāja mūžībā, mums nācās braukt pie tantes vēl biežāk. Par saviem līdzekļiem vedām malku, palīdzējām ar dārzu, bet neko no tā paša neņēmām, jo pašiem ir sava vasarnīca. Daudzkārt piedāvājām tantei pārcelties pie mums uz pilsētu, bet viņa kategoriski atteicās – sacīja, ka pilsētas dzīve viņai nav pa prātam.
Ar laiku mēs ievilkām mājā ūdeni, pievienojām apkuri, izbūvējām sanitāro mezglu. Lai to visu paveiktu, nācās piebūvēt vēl vienu istabu. Tāpat uzcēlām jaunu pirti un nomainījām jumtu. Lai nosegtu izmaksas, pārdevām savu garāžu. Tante teica: “Par visu palīdzību esmu sarūpējusi testamentu uz jūsu bērniem.”
Tā mēs arī turpinājām regulāri braukt pie viņas un palīdzēt, līdz vasaras beigās pēkšņi saņēmām zvanu. Tante paziņoja, ka pārcēlusies dzīvot pie māsas uz Īriju un tur arī paliks uz visiem laikiem. Mēs bijām neizpratnē: tik reti sazinājāmies, un pēkšņi – šāds lēmums. Bet māja? Viņa sacīja: “Lai stāv.”
Arī mēs nodomājām – lai jau māja stāv. Varbūt tante kādreiz pārdomās un gribēs atgriezties. Turklāt māsai Īrijā taču ir sava ģimene – vīrs un pieaugusi meita, kurai jau ir savs nams un savi bērni. Visi dzīvo kopā.
Mums bija atslēgas no tantes mājas, tāpēc brīvdienās nolēmām aizbraukt apskatīties, kā tur viss ir. Bet, protams, mūsu atslēgas vairs nederēja – slēdzene bija nomainīta. Un uz žoga lieliem burtiem bija piestiprināta izkārtne: “Pārdod.”
Braucam mājās, ieslēdzu datoru un atrodu sludinājumu portālā SS – tantes māja pārdošanā. Cena – 99 tūkstoši eiro, norādīts arī māklera tālrunis. Zvanu, bet man atbild: māja jau pārdota. “Šovakar sludinājumu izņemšu,” piebilda mākleris.
Tantei pati nezvanīju – pārāk nepātīkami bija. Ja nebūtu mūsu ieguldījumu, tā māja nebūtu vērta pat pusi no šīs summas.
Pati tante piezvanīja tikai pēc pāris nedēļām un paziņoja, ka māju pārdevusi. Naudu viņa gribot pielikt klāt, lai Aleksim – savas māsas dēlam, pie kura pārcēlās dzīvot – sanāk par pirmo iemaksu dzīvoklim.
Es vienkārši biju apjukusi. Mans vīrs vēl neko nezina, bet garāžu, ko mēs pārdevām, lai palīdzētu tantei, taču bija uz viņa vārda.
Mēs ar vīru joprojām nespējam līdz galam saprast šo situāciju. It kā ieguldījām pūles un darbu, lai tantes mājās būtu viss nepieciešamais, bet beigās palikām malā. Protams, katrs cilvēks ir brīvs rīkoties ar savu īpašumu, kā vēlas, bet sajūta paliek divējāda.
Un tagad man gribas pajautāt jums — kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai censtos noskaidrot lietas līdz galam, vai arī atlaistu un pieņemtu notikušo?
